Jums arī šķiet, ka gaiss jau smaržo pēc rudens? Man ļoti patīk rudens – nu tas zeltainais un skaistais. Tas dubļainais, drēgnais un kaulā kodējs galīgi nē. Man septembris vienmēr šķiet, ka tāds jaunas dzīves sākums. Šķiet, ka atkal sajūtu jauno burtnīcu smaržu un sajūsmu ar kādu sakrāmēju jauno skolas somu un saliku drēbes pirmajai skolas dienai. Diemžēl šis entuziasms pazuda jau uz Pirmās dienas beigām, bet tā sajūta, ka nu tik sāksies jauna dzīve, to ir tik grūti sajust, kad esi pieaudzis. Vispār man pēdējā laikā vārds “pieaugušais” izklausās kā lamu vārds. Jo tas ir drūms, nopietns, aizliedzošs, pienākumu nokrauts, sapņu nepiepildīts, īsāk sakot bēdu ieleja, ne cilvēks. Tāpēc laikam man patīk tās bērnības atmiņas un arvien vairāk mēģinu noķert tās bērnu prieka un sajūsmas sajūtas. Kas Tev bērnībā sagādāja prieku? Kas Tev vislabāk patika 1. skolas dienā? Ir tik forši pakavēties šajās atmiņās un, šķiet, pat gaisā var sajust rudens ziedu smaržu.
Man ir aizdomas, ka šis ieraksts būs diezgan sarežģīts un pinķerīgs. Proti, tā ir tēma, kura ir bezgalīga un tas ir process, kuru apgūstam visu mūžu. Nju vismaz liela daļa no mums. Tādēļ pieņemu, ka šis būs tikai tāds ievads un tad jau kaut kad garā rudens vakarā taps turpinājums.(Ja nav noskaņojuma filozofijai, tad vari šo visu izlaist, izlasīt pēdējo rindkopu un tiekamies nākošajā ierakstā)
Sākšu ar kādu kalamburu: Man ir labi, ja Tev ir labi. Visiem ir labi, ja man ir labi. Man ir labi, ja visiem ir labi.
Šī ir rakstura iezīme, kura man ir ļoti izteikta, proti, es gribu, lai vienmēr visiem ir labi. Es, protams, apzinos, ka es nevaru izpatikt visiem (ko neapzināti vienmēr cenšos izdarīt – izpatikt), bet es jūtos drausmīgi, ja man blakus ir cilvēks, kurš jūtas ar kaut ko neapmierināts vai viņam ir kāda problēma, kuru viņš (it kā) nespēj atrisināt. Es vienmēr dodos palīgā, cik nu tas ir konkrētajā brīdī iespējams. Šāda veida rīcība dažreiz mani noved pie tā, ka es pati esmu cietēja, dažreiz es reāli saprotu, ka esmu izdarījusi “lāča pakalpojumu”, ir bijis, kad saprotu, ka ar savu palīdzēšanu, esmu nodarījusi tikai sliktu šim cilvēkam un beigās arī pati jūtos slikti. Šī rakstura iezīme arī liedz bieži vien izteikt savu viedokli vai nostāties “kāda pusē”. Es pārsvarā ieņemu neitrālo pozu, jo man negribas kādu apbēdināt. Ir vēl miljons iezīmju, ko izraisa šis “visiem labi” sindroms, bet tas nav tik būtiski šoreiz.
Šobrīd es mēģinu saprast, kā tas viss ir radies un protams, ka aizsākumi ir meklējami bērnībā. Mani vecāki ir šķīrušies un jau pavisam agri man bija jākļūst pieaugušai. Ģimenē bija visādi konflikti, kuri man no sirds riebās un es sev apsolīju, ka nekad nerāšos ar saviem tuviniekiem un draugiem. Darīšu visu, lai cilvēki man apkārt būtu mierā ar mani un mums nebūtu nekādu konfliktu. Šī apņemšanās mani ir aizvedusi līdz tam, ka visu savu dzīvi emocionāli dzīvoju kā uz “pirkstu galiem”. Klusiņām, mierīgi, lai neviens neko nesaka un liek man svētu mieru. Un ziniet, kas ir pats interesantākais, ka šo visu par sevi pat neuzzināju es pati. Man to pateica kāda dāma, fantastiska pirtniece, kura redz cilvēkus mazliet vairāk…viņa visu man šo stāstīja un man bira asaras, jo es beidzot sapratu. Es vienmēr gribu visiem izdabāt! Es staigāšu uz ausīm, ja vien tas viesīs mieru cilvēkos man apkārt. Un kad nonācu terapijā, tad sapratu, ka man ir jāatrod veids, lai arī man būtu labi. Tad nu vienā nodarbībā nonācām līdz šādam kalamburam, kurš man joprojām ir nedaudz miglā tīts un neatrisināts:
Man ir labi, ja Tev ir labi – tiktāl man viss ir skaidrs. Šis ir mans moto. Ja mājās visi ir priecīgi, tad man ir miers sirdī un viss ir forši.
Man ir labi, ja visiem ir labi – šī ir mana vēlme un fantāzija. Es vienmēr nepagurusi vēlos, lai visiem viss ir labi. Un joprojām, arī kliba un ar pensionāres cienīgu aizdusu esmu gatava palīdzēt. Šobrīd jau gan kļūstu nedaudz egoistiskāka, bet tomēr tas gēns laužas ārā pirmais un tad tik tā gudrā galva pieslēdzas.
Visiem ir labi, ja man ir labi – lūk, šis man pavisam nav skaidrs un ir skaidrs vienlaicīgi. Ok, Es šobrīd redzu to, ka, ja es jūtos labi un man ir labi rezultāti, ja labi izskatos un esmu pozitīvi noskaņota, tad arī pa lielam visi, kurus satieku arī ir priecīgi un pozitīvi noskaņoti. Bet šiem vārdiem ir tik ļoti daudz slāņu un tik daudz opciju un tas kļūst pavisam sarežģīti, kad mēģinām to pielāgot reālajai dzīvei un situācijām. Ir tik daudz nepateiktu vārdu, kuri izsprūk nelaikā. Tik daudz neveiklu brīžu, kuri rezultējas ar nepatīkamu emociju izvirdumu ne no kā, tik daudz pārpratumu, tik daudz opciju visu sačakarēt sekundes simtdaļā un pašam to vispār pat neaptvert…Man pat negribas sākt par to rakstīt!!! 😀 Īsāk sakot, man liekas, ka kaut kas tajā formulā nav vēl pareizi. Vēl arī tas viss ir ļoti sarežģīti, jo mēs esam tik ļoti dažādi. Man liekas, ka kaut kas manā formulā vēl nav sakārtojies, jo, lai arī cik ļoti es būtu pārņemta pati ar sevi un savām problēmām, man joprojām ārprātīgi gribas, lai jums visām viss ir ļoti labi un es joprojām satraucos par to, ka satieku jūs pārāk reti un man ir paranoja, ka jūs mani aprunājat par to, cik esmu egoistiska un briesmīga draudzene. Satraucos par to, ka šis posts ir vairāk man pašai, ka tas viss ir neloģiski un vai vispār tas kādam varētu būt interesanti. Iepriekš rakstīju par to, ka saprotu, ka Jums ir grūti ar mani sarunāties, bet arī man mēdz būt grūti ar jums sarunāties, jo īsti nezinu ko teikt, nezinu par ko drīkstu jokot. Bieži vien saprotu, ka mani jociņi paliek arvien melnāki. Bieži vien kaut ko pasaku, sadzirdu to pati un tad ar bažām skatos, kā to ir sadzirdējis un sapratis mans sarunu biedrs. Jo skaidrs, ka mana ikdiena ir mainījusies, mainos arī es un es vēl pati no tās sevis mazliet baidos. Šobrīd jūtos pusmammas, slimnieka un strādāt gribošas sievietes dzīves parodijā un man patiešām negribas nevienu ne apgrūtināt, ne aizvainot, ne sadusmot, ne aizmirst…Man vienkārši gribas, lai ir labi. Es apzinos, cik tas viss ir grūti, bet vai tas ir slikti?
Kā jau minēju, šis ir kalamburs, kā jau visa mana dzīve un ticu, ka arī Tavējā (manu mazo draudziņ). Šīs ir sajūtas, kuras manī virpuļo un es mēģinu ar to visu tikt galā un nesajukt prātā. Šī nedēļa man arī fiziski ir liels izaicinājums – ir atgriezušās manas mutes problēmas, pagaidām vēl viss pieticīgi un ceru, ka tā arī būs. Kājas abas man ir bumbuļos un sajūta, ka kāds man būtu ar medu masējis stilbus (atcerējos Ievas stāstu par medus masāžu, ar kuru brālis viņai no sirds izpalīdzēja. Zilumi bija iespaidīgi!). Ir ko turēt un ir kur rakt! 🙂
Lai nāk tas Septembris un sajūta, ka sākam dzīvi no jauna! Lai jauni darbi, jaunas idejas, sajūtas, piedzīvojumi un lai forša gada nogale mums visām!
Mīlestībā,Sondra
Foto no mūsu otrā brauciena uz Ķīli. Šoreiz lidojām uz Brēmeni. Par šo uzrakstīšu pavisam drīz mazu atskaitīti 😉