Palūkojos blogā – neticu savām acīm! Pēdējais ieraksts maija sākumā –  kalendārs saka, ka ir Jūnijs! Kad atskatos uz maija notikumiem, pat neticās, ka tas viss ir noticis ar mani un tik īsā laikā. Īsāk sakot, šobrīd mazliet pati netieku līdzi savam dzīves tempam, apzinos, ka tas nav labi un plānoju salīdzinoši mierīgu Jūliju, lai atkal augustā uzņemtu mazliet apgriezienus un septembrī ieviestu savā dzīvē kaut kādu darbu ritmu (ha, ha…plāno, plāno).

Kā jau nojaušat, miera man nava…neprotu es sēdēt rokas klēpī salikusi un kaut ko gaidīt. Eju, daru, smaidu, sagurstu, atpūšos, paelpoju, eju tālāk. Tik daudz ko gribas pastāstīt un piefiksēt, ka pat nezinu no kura gala sākt.

Instinktīvi gribas pastāstīt mazliet par to, ko piedzīvoju pagājušajā nedēļā. Biju kopā ar Rihardu biedrības “Dzīvības koks” organizētā nometnē pāriem ar nosaukumu “Kā sadzīvot ar hronisku slimību?”. Zinu, izklausās baisi, sākumā arī bijām nedaudz sabijušies par to, kas nu tas būs par briesmoni. Bet varu teikt, ka tā ir bijusi viena no vērtīgākajām nedēļām, kuru esam pavadījuši kopā ar vīru. Mums paveicās, jo bijām tikai trīs pāri, līdz ar to ļoti daudz iespēju tikt pie individuālām sarunām un nodarbībām. Pamatā nometnē darbojās Psihoterapeite un Mākslas terapeite (Drāmas terapija). Diena sākās 8.00 ar brokastīm, tad aktīvā lekcija/ nodarbība (spēka vingrinājumi, fizioterapija, nūjošana, vingrošana, deju un kustību terapija), tad drāmas un psihoterapijas nodarbība grupā, pa vidu vēl kāda lekcija (seksologa konsultācija, uztura speciālista konsultācija) un tad vakarā individuālās konsultācijas. Pilna darba diena no 8.00 – 20.00. Darbs ne tikai ķermenim vai smadzenēm, bet visam kopā, plus vēl karstās dienas nedēļas noslēgumā – bija, ko turēt, teikšu atklāti. Ja pareizi atceros, tad Ceturtdienā konstatēju, ka vienā no nodarbībām, kuru izdomājām pavadīt ārā ēnā, esmu apdegusi (pēdas un rokas nedaudz…ēnā!!!!un ar SPF 50) un man uznāca pamatīga panika, kuru paspēju visu izlikt tuvākajā terpijas nodarbībā. Puņķi, asaras, dusmas šaudījās pa telpu kā zibeņi bezgaisa vakarā (kā šovakar). Tas bija spraigi, bet ļoti svētīgi. Ziniet, kas bija visvērtīgākais? Man blakus bija vīrs. Viņš bija klātesošs, atbalstošs, viņš saprata, kā noris terapija, kā tiek risinātas problēmas vai situācijas terapijas vidē. Viņš redzēja, kā es tieku cauri kaut kādām lietām un sāpītēm. Un viņš aizdomājās par to, ka arī viņam ir ko teikt, ir kur pašam sevī rakt un ir iespēja palīdzēt pašam sev. Tas nav maz – tas ir ļoti, ļoti daudz. Man reāli bija daudz vieglāk pateikt Rihardam kaut kādas sasāpējušas lietas, kuras nespēju pateikt viņam 10 (!) gadus.

Viņš pārsteigumā man teica:

“Kāpēc Tu visu šo laiku klusēji un neteici man neko? Es tak vispār nenojautu, ka Tev tā ir!”

Un es nezinu kāpēc, nevarēju. Bija bail, kauns – es jau neko, man ir labi tā kā ir….Eh, nu nav labi. Nevajag samierināties. Kā lai tas otrs cilvēks zina, ko es gribu, ja es pati to nezinu un neprotu pat noformulēt. Seksologa viens no pirmajiem jautājumiem (pēc mana monologa) bija “ Vai Tu pati zini, kas Tev patīk un ko Tu vēlies?” un es viņam varēju atbildēt ar daļēju jā, jo šobrīd jorpojām iepazīstu sevi no jauna, līdz ar to arī manas vēlmītes un patikšanas mainās. Mēģinu tās apzināties, tikai šoreiz arī noformulēt un painformēt par tām savu tuvāko cilvēku, no kura prasu intimitāti, mīļumu, atbalstu, sapratni…nepaskaidrojot, ko īsti es vēlos.

Es nesaku, ka tagad viss mūsu starpā ir rožaini un esam ārprātīgi laimīgi un intīmi nepārtraukti (šobrīd sēžu pie datora un Rihards otrā istabā skatās TV un ēd saldējumu…romantika sit augstu vilni :D), bet kaut kas pakustējās mūsu aizņemtajā ikdienā. Pakustējās virzienā vienam pret otru un sapratām kāpēc esam kopā un ko mēs varam uzlabot – kopā. Kur varam pastrādāt katrs pats ar sevi. Kā varam satikt viens otru mazliet savādāk, iespējams, no jauna. Un visi tie ieteikumi, atziņas ir ikdienas sīkumos, kuri it kā mums visiem ir zināmi, bet prasa tiiik daudz piepūles. Vieglāk taču ir neko nedarīt. Bet vērtīgāk – darīt un darīt mazliet savādāk, nevis tā kā ierasts. Ideālā variantā – kopā.

Noteikti iesaku kādu no ntajām dāvanām (kārtējo tkreklu vai smaržu pudelīti) apmainīt pret nodarbību divatā kādā no terapijas veidiem – kustību & dejas terapija, vizuālā terapija, drāmas terapija, māla terapija un vēl noteikti ir miljons veidi, kā sastapt sevi un vienam otru. Otra opcija – dejot! Tango, Salsa, Bačata…kaut vai valsis, vai viesistabas iekarošana mīļākās dziesmas pavadībā. Dejojiet! tas neviļus liek pieskarties, tas atbrīvo un liek sajust otru cilvēku. Kustieties kopā – un lai tas ir tikai sākums! Novēlu no sirds! Jo ne velti esam viens otru izvēlējušies, ne velti esam satikušies…

Mīlestībā,

Sondra