Tātad pavadot laiku ceļā no Liepājas uz Rīgu pie manis atnāca diezgan padaudz ideju. Diezgan daudz ideju izšāvās kosmosā un redzēs, kas no tā visa izdosies. Šis laikam arī ir viens no tiem rakstiem “pašai priekš sevis – lai neaizmirstas”, bet varbūt pēdējās rindkopas uzrunās. Vispār manus rakstus var bieži lasīt no beigām, jo tad ir skaidrs vēstījums, vēlējums un ja gribas padziļināti iemērcēties attiecīgajā tematikā (vai arī ir esat vietā un laikā, kur nav īsti nekā cita, ko darīt) – uz priekšu, kā saka, bī mai gest. 😉
Es rakstu. Man patīk rakstīt. Tās dāmas, kuras mani pazīst jau sen, arī to zina – tātad nemānos. Sākumā es rakstīju tad, kad ir pavisam smagi – salūzusi sirds, ilgpilna un neatbildēta mīlestība, “neviens mani nesaprot”, “mana dzīve ir galā” apmēram šādi iedvesmojoši temati. Bija arī pāris teksti, kuri tapa patiesā priekā un tad sapratu, ka ne vienmēr jāraksta par bēdām un sāpēm. Meklēju, par ko lai raksta, bet nekad nekas nenāca prātā. Visādi smieklīgi mēģinājumi atrodami blociņos. Kad sākās jau tāda patstāvīgāka dzīve, tad domāju, ka tā rakstīšana ir tāda bērnu spēle un ka tas nav nopietni. Pēcāk ik pa laikam jutu vēlmi kaut ko uzrakstīt, bet atkal jau tās bija tādas emociju skices. Kad iepazinos ar Rihardu, kādu vakaru vīna reibumā trīcēdama, drebēdama sāku viņam rādīt un lasīt savus arhīvus un viņš teica, ka tās nemaz nav bērnu spēles (piebildīšu, ka arī iepriekš man tuvi un mīļi cilvēki ir teikuši, ka teksti ir labi, bet nekad to neesmu ņēmusi par pilnu. Jo zināju, ka viņi mani mīl un saka to tieši tāpēc) un ka tur tiešām kaut kas ir. Līdz viņš nočiepa vienu no maniem dzejoļiem un teica, ka rakstīšot dziesmu (atkal jau piebilde – tieši šim dzejolim vēl joprojām nav tapusi dziesma). Es tikai pasmējos, bet šī doma man zemapziņā ļoti patika. Pagāja laiciņš un Rihards mani iedrošināja uzrakstīt vārdus viņa mūzikai, ko es sākumā uztvēru ļoti nenopietni un teicu, ka padomāšu un tad teicu, ka pamēģināšu, bet viņš to drīkst arī neizmantot. Ja pareizi atceros, tā tapa skaņdarbs korim Kamēr… “Mēnesī…” Sapratu, ka man tas sagādā tik ļoti lielu prieku un gandarījumu, kāds nav justs gadiem. Bet joprojām uztvēru to pavisam nenopietni. Jo kam tad tas ir vajadzīgs? Kurš to lasīs? Tādas kā es, ir simtiem. Tas nav nevienam noderīgi. Ar šādu domu dzīvoju ļoti ilgi. Līdz sapratu, ka rakstīšana ir mana terapija un trīcošu sirdi tapa šis blogs. Paralēli ik pa laiciņam uzrakstījās arī kāds dzejolītis. Kaut kad uzplaiksnīja drosme un iedvesma kādam parādīt to, ko daru un vienmēr saņēmu diezgan labas atsauksmes, bet tās nekad mani neiedvesmoja tam pievērsties “pa īstam”.
Maza atkāpīte (bet pa tēmu) – visu šo laiku, kopš ārstējos un esmu “invalīda statusā”, mēģinu tikt atpakaļ savās biksēs. Biksēs, kurās esmu salīdzinoši ērti dzīvojusies visus šos gadus – menedžere, producente, PR, mārketinga speciāliste. Miljons darbu darītāja, visu varētāja utt. Sēdēju vienudien savā birojā Lāčplēša ielā un sapratu, ka mēģinu visu laiku tikt atpakaļ savā krēslā un ielīst biksēs, kuras man vairs neder. Kāpēc es cīnos pati ar sevi? Kāpēc nekas neizdodas? Un sapratu, ka neko nezinu par savu turpmāko profesionālo ceļu un ka man nav ne jausmas, ko gribu un varu darīt savā dzīvē, jo visas manas agrākās fantāzijas ir apraktas diezgan dziļi zem visiem pēdējo divu gadu notikumiem. Bet starp visu šo haosu un nevarēšanu, nesaprašanu ir viena nodarbe, par kuru esmu pārliecināta 100% un tā ir rakstīšana. Tad nu es sapratu, ka nav ko mocīt sevi un savus kolēģus – pieņēmu lēmumu, ka ir jāpalaiž vaļā daļa no pienākumiem un jāatbrīvo vieta jaunai “Es” un jauniem profesionāliem izaicinājumiem.
Kāmēr sēdēju birojā un sapratu, ka jāsāk man sava profesionālā attīstība no sākuma un protams visu laiku zemapziņā domāju par rakstīšanu, pielavījās jau ierastās domas – jā, ir jau forši rakstīt dzeju un darīt to, kas patīk, bet kam tas ir vajadzīgs? Es nemaz neesmu ne simtās daļas vērta salīdzinot ar mūsu izcilajām dzejniecēm. Man ir pavisam vidējs vārdu krājums un pamatizglītības līmeņa interpunkcijas iemaņas (es jau redzu visos manos tekstos latviešu valodas skolotājas sarkano pildspalvu). Es varētu turpināt savu vidēji vājo zināšanu cildināšanu, bet pieņemu, ka doma jums ir skaidra. Un šeit es gribētu atgriezties pie sākumtēmas un autobusa maršrutā “Liepāja – Rīga”.
Saldū pasažieru sastāvs nomainījās un man blakus apsēdās jauna meitene ar smaržojošu hiacinšu pušķīti. Kad uzsākām ceļu, viņa izvilka no somas lapas ar tekstu un datoru. Sāka pārrakstīt lapās esošo tekstu. Es ļoti mēģināju nelasīt, bet ik pa brītiņam mana acs mani pievīla un ieslīdēja tekstā noķerot dažus vārdu salikumus…Nolēmu, ka nejautāšu neko. Tad nolēmu, ka tomēr jāpajautā – ja nu viņa izdod savu pirmo grāmatu. Varbūt iegūstu kādu foršu domubiedru. Varbūt viņa ir izdevēja! Varbūt viņai ir tikpat bezcerīgas idejas kā man! Galu galā sapratu – ja nepajautāšu, domāšu par to ilgi undikti. Tad nu saņēmos un jautāju.
Saules pielietām, karameļkrāsas acīm viņa palūkojās manī un teica, ka pārrakstot Vecmāmiņas dzīves pierakstus, kurus vecmāmiņa nodevusi savām mazmeitām (nemānos, tieši tik tēlaini tas notika. Viņas sejā tieši iespīdēja saule un es apstulbu – tik skaists bija tas mazais brītiņš). Sajūsmināta apsveicu viņu ar apņēmību un tik sirsnīgu apņemšanos. Teicu, ka netraucēšu un ieliekot atpakaļ ausīs “austiņas” man sariesās acīs asaras. Manu ķermeni pārņēma kaut kas silts (sauksim tēlaini to par apskaidrību – piestāvēs šim rakstam). Un es sapratu. Sapratu, kam tas ir vajadzīgs un kāda jēga tām idejām, kuras plūst pie manis, kāda nozīme tam, ka to visu gribu pierakstīt. Gribu, lai mani bērni un mazbērni lepojas ar mani, lai viņiem paliek daļiņa manis un lai viņi un viņas var iedvesmoties un iespējams kļūt par izciliem rakstniekiem, režisoriem, komponistiem vai pat botāniķiem. Neloloju cerības, ka mana dzeja iedvesmotu uz inženierzinātnēm, grāmatvedību vai medicīnu (kaut gan mani teksti varētu izraisīt vēlmi kādu glābt)… Bet es ceru, ka tie iedvesmos pamēģināt. Iedvesmos meklēt savu sapni, tam noticēt un to realizēt, lai arī kāds tas būtu. Arī tad, ja Tev ir atvēlēts gads, lai dzīvotu. Arī tad, ja Tev piešķir invalīda statusu. Arī tad, ja daļa sabiedrības Tevi neuztver nopietni un uzskata, ka labāk jau nu būtu sēdējusi mājās un audzinājusi bērnu. Un tā tālāk un tā joprojām – bez gala daudz iemeslu neko nedarīt, vai izdarīt tik, cik pietiek izdzīvošanai. Es negribu izdzīvot, es gribu dzīvot pilnām plaušām, galvu reibinošiem piedzīvojumiem, patiesām emocijām, dulli smaržojošām vasaras naktīm, kailpeldēm un saullēkta sagaidīšanām, panākumiem, kas caur sapņiem, asarām un pēc sevis pārvarēšanas īstenojas.
Vēlos, lai mana dzeja un teksti iedvesmo kaut vienu cilvēku. Lai iedod drosmi piepildīt savu sapni, saklausīt sevi… Lūk, mana jēga, mans mērķis un iemesls kāpēc es nerimšos…
Nerimsties arī Tu – tuvojas pavasaris. Viss plauks un zels, tā ir iespēja arī mums pamosties no jauna un parādīt pasaulei, kāds spēks ir sievietē. Es mīlu vīriešus – viņi lielākoties ir lieliski, bet to nevar salīdzināt. Daba, Dievs, Visums mums ir devis visu, lai uzturētu šo pasauli pie dzīvības un es tam no sirds ticu.
P.S. Šis ir 30. bloga ieraksts – hiphip urrrā! 🙂 Paldies, par jūsu ekskluzīvo kātbūtni tiktāl. Iespējams, ka turpmāk lasītāju skaits nedaudz pieaugs, tādēļ mīļš paldies, ka bijāt un būsiet mans pamats, mana A-komanda! Mīlu jūs visas kopā un katru atsevišķi! :*
Atvērta kosmosam un visam labajam!
Allaž jūsu,
Sondra