Krājas manā failiņā “teksti blogam” arvien vairāk nepabeigtu domu, tekstu un citātu. Arvien jaunas apņemšanās, ka par to noteikti vēlāk ir jāuzraksta. Tā arī nekas netop, kaut kas pārtrūkst, kāda doma apraujas un kāda liekas tik ļoti muļķīga, ka nekur tālāk nevedas. Gluži kā dzīvē…viss krustām, šķērsām, paralēli un uzreiz. Tomēr šovakar apsēdos ar domu, ka kaut kas ir jāuzraksta, jo nu jau smeļas domas pāri malām. Ļaušos nelielai improvizācijai, redzēs, kur tas nonāks.
Pāris dienas atpakaļ sāku rakstīt rakstu ar domu par to, ka vēzis ir kā zelta zivtiņa – uzrodas ne no kurienes un piepilda (it kā) Tavas vēlēšanās, taču nepasaka kāda tam visam ir cena. Ziniet, tieši tā arī jūtos šobrīd. Esmu apvērsusi savu profesionālo dzīvi ar kājām gaisā. Atbrīvojusies no sajūtas, ka man ir jātiek atpakaļ kaut kur un kādam kaut kas no jauna jāpierāda. Tā vietā esmu ieguvusi un joprojām saņemu visādus super interesantus piedāvājumus vienu aiz otra. Tiešām mazliet maģiska sajūta. Liekas, ka mans kosmoss ir iegriezies un enerģijas virpuļo ap mani mega ātrumā un jaudā. Nespēju aptvert, cik tas ir forši, saprotu, ka ir mazliet jābremzē kaut kādas lietas, jo nu jau jūtu, ka visa kā sāk palikt mazliet par daudz. Man tak vēl tā cena jāmaksā tai sasodītajai zelta zivtiņai, kura atnāca un piespēlēja man Melanomu, lai es saprastu, kas es esmu un kur atrodos. Gribēju kaut ko mainīt savā dzīvē? Lūdzu. Gribēju daudz naudas? Lūdzu. (šo tikai vajadzēja formulēt, ka gribu to naudu pelnīt pati un tērēt lenītēm, prieciņiem. Nevis saņemt ziedojumā un iztērēt visu zālēs. Bet nu – nauda bija. Daudz naudas.) Gribēju darīt kaut ko noderīgu, nodarboties ar labdarību, atstāt kaut ko paliekošu? Lūdzu, darbojies. Gribēju saprast, kā nonākt harmonijā ar sevi? O, es tādā harmonijā un saskaņā ar sevi neesmu bijusi nekad savā mūžā….es varētu tā ilgi turpināt. Tas, ko es sapratu, ka viss notiek tieši tā un tieši tad, kad tam ir ar mums jānotiek un mums atliek to vai nu pieņemt vai nepieņemt.
Pagājušajā nedēļā ar brīnišķīgām dāmām bijām pie vēl brīnišķīgākas dāmas, kura tieši ar to arī darbojas – palīdz pieņemt jebkuru mūsu dzīves pieredzi un ieraudzīt, kādēļ tā mums ir bijusi noderīga un ko no tās varam mācīties. Apstiprinājās visas manas domas, pārdomas un sajūtas par to, kur es šobrīd atrodos ķermeniski, emocionāli un arī garīgi. Man vēl ir jāstrādā…esmu sapratusi, ka ir nepieciešams nemitīgs darbs ar sevi, lai attīstītos. Tas attiecas arī uz attiecībām ar citiem clvēkiem, ar mīļotajiem. Mēs varam pilnveidoties tikai tad, kad pavadām laiku kopā, kad no jauna meklējam sajūtas darot kaut ko kopā, piedzīvojot kaut ko kopā. Vēl vairāk saprotu, ka ir tik ļoti grūti būt tam, kurš uztur šo vēlmi kaut ko kopā piedzīvot. Jo dažreiz jau otram cilvēkam šķiet, ka viss ir kārtībā. Ir tik viegli iespītēties un dzīvot ar domu “ja Tev nevajag, tad man arī vienalga”…ir tik grūti pajautāt “vai Tev šķiet, ka viss ir kārtībā?”, ir tik dīvaini pēc 10 gadu kopā būšanas un gandrīz 4 gadu laulības apsēsties un pajautāt “vai Tu esi laimīgs?”. Ņemot vērā mūsu piedzīvojumus pēdējo gadu garumā, šie jautājumi šķiet pavisam smieklīgi, bet tie ir jāpajautā…tie satuvina. Tie dod iespēju pateikt un sadzirdēt, iespējams atklāt pavisam negaidītas lietas.
Re, kā no darba pie sevis aizplūdu pie kopā būšanas ar mīļoto. Laikam tas bija svarīgi, varbūt tas ir vēl kādai svarīgi…Nespītēties un būt tai, kura pajautā, samīļo un sper to pirmo soli pretī jaunai attīstībai. Zinu, ka tas ir sasodīti grūti un ir miljons iemeslu kāpēc to nedarīt, bet zinu, ka mana ģimene ir mans lielākais dārgums un bez tā otra cilvēka es iespējams šeit nesēdētu un nerakstītu šos salkanos tekstiņus. Atceros, ka kādā terapijas nodarbībā man tika uzdots jautājums: “Vai vari atcerēties, kāpēc iemīlējies savā vīrā?” Es apmulsu un salīdzinoši ilgi domāju…Vai Tu atceries, kas ir tas, ko iemīlēji savā mīļotajā cilvēkā? Vai tas ir pazudis, mainījies? Vai vari to joprojām saskatīt? Vai viņš par to zina? Vai Tu esi jautājusi/jautājis, ko viņš/viņa mīl Tevī? Vai tas ir gadu laikā mainījies?…Kam ir šie jautājumi – man vai Tev? Nezinu…Atnāca un es tos pierakstīju.
Vai es dzīvoju pasakā, kurā zelta zivtiņa izpilda vēlēšanās un tad smagi piečakarē liekot samaksāt ar veselību? Varbūt…Vai es ticu, ka ir burvju atslēdziņa ar kuru atslēgšu burvju durtiņas un zivtiņas lāsts pazudīs uz visiem laikiem? Pavisam noteikti…Kādā pasakā dzīvo Tu?
P.S. Esmu uzsākusi pavisam traku un sen klusībā lolotu sapni par Dramaturģiju. Proti, apmeklēju Dramaturģijas kursus. Lūdziet par mani, lai nesaeju pavisam sviestā no stāstiņu rakstīšanas un gaidiet pirmizrādi uz Operas skatuves 😀 😀 😀
Mīlestībā,
Sondra