Dzīva!
Satiekot cilvēkus ļoti bieži saņemu komplimentus par to, cik labi izskatos, kā man mirdz acis un cik dzīvīga enerģija no manis plūst.
“Tik jauki! Bet kas to rada? Kā visi to redz? Kur tas manī rodas un parādās?” es vienmēr nodomāju…
Tuvojoties pavasarim, gaiss kļūst tāds “lipīgs”. Tajā virmo milzum daudz enerģijas – spēcīgas, no ziemas miega pamodušās, izsalkušas, neķītras un uzvilkušās enerģijas. Dabā it kā pavisam nevainīgi čivina putniņi, bet tam visam paralēli notiek milzīgi procesi. Viss mostas, mazi asniņi cīnās par savu vietu zem saules. Sīkie pumpuriņi lūdz jaunajiem zariem, lai tie ļauj ieraudzīt sauli. Lepnajos stumbros plūst dzīvības sula, kuras spēj remdēt slāpes ne tikai pašos, bet arī pēc dzīvības sulas izlāpušajos cilvēkos.
Cilvēki kļūst gaišāki. It kā pēc ziemas miega tie būtu beidzot izberzuši acis un ieraudzījuši apkārtējo pasauli. Un nesakiet, dāmas, ka nejūtat arvien biežākus acu skatienus un pat smaidus no nepazīstamiem vīriešiem uz ielas!? Es aizdomājos, vai tā ir tā dzīvīgā enerģija, kas pamostas mūsos, vai tas ir tas libido? Vai vīriešos kaut kas pamostas pavasarī, vai arī viņi kā tādi vampīriņi saož dzīvību un iekāro to? Katrā ziņā saprotu, ka rodas mijiedarbība un to visu redzot un sajūtot, atnāk neaptverama apziņa, ka esi dzīva. Pa īstam dzīva!
Nav jau nekāds noslēpums, ka pēdējos pāris gadus mans pavasaris ir bijis gaužām bēdīgs un licis man nevis priecāties par dzīvību, bet gan par to smagi cīnīties. Šodien es sēžu pie sava datora, klabinu taustiņus un priecājos par pavasari, dzīvību un mijiedarbību…Gribas teikt, ka esmu laimīga. Tieši šobrīd un to ļoti izbaudu – būt patiesi dzīvai! Atcerējos kādu mazu citātu no saviem pierakstiem:
“Nemeklē peļķē koraļļu rifu, noliec akvalangu, novelc pleznas un basām kājām aizmirsties šļakatu dejā.”
Jā, mana dzīve ir iespējams peļķe. Jā, es mēdzu uzvilkt akvalangu un gaidīt, kad šī peļķe kļūs par prieka, laimes, veselības, mīlestības un pārticības okeānu, kurā varēšu skaisti ienirt un nelīst ārā. Tas viss ir, protams, saprotams – mēs esam sievietes, mums vienmēr vajadzēs vairāk un labāk. Mēs vienmēr gribam no sevis vairāk, labāk, skaistāk, precīzāk… Taču ir tik jauki piefiksēt tos mazos brīžus, kad ir miljons lietas, kas varētu Tev sekundes laikā sabojāt garstāvokli, bet tas nenotiek. Tu sēdi pidžamā pie datora – raksti un vienkārši jūties labi. Apkārt ir cilvēki, kuri Tevi mīl tādu kāda esi. Tev ir ķermenis, kurš spēj reaģēt, paciest, pārciest, just, sajust, sagādāt prieku un baudu…Tev esi Tu pati, kurai ir milzīga un skaista iekšējā pasaule, par kuru kāds iespējams tikai nojauš. Tu spēj radīt – jebko un tas būs neaptverami skaisti! Vai viss manis nosauktais nav labs iemesls būt kaut uz brītiņu laimīgai?
Ir miljons iemeslu būt bēdu sagrauztai, nomāktai, bet šodien tik ļoti netīkās…Sevišķi, kad gaisā virmo pavasaris.
Lai pavasaris ir arī Tavs ierocis – pieņem komplimentus, priecājies par svešu cilvēku uzmanību, atļaujies būt Tu pati! Uzvelc mugurā to, kas Tev liek sajusties labi (netaupi to kādai īpašai dienai) un smaidi! Lai mirdz Tavas acis un augums dzīvībā kūsā! Ieelpo, mīļā, ar visu savu enerģijas pieblīvēto krūšu kurvi un vēderu – ELPO!
Būt patiesi dzīvām – tas ir skaistākais un grūtākais, ko varam darīt sevis labā!
Pavasarīgā mīlestībā,
Sondra
P.S. Piedodiet, ka tik daudz manu bilžu, bet esmu noslinkojusi ar dabas un noskaņas foto. Apsolos laboties. Tikmēr padalīšos vēl ar fantastiskās Klintas bildēm. Tā foto sesija bija viens liels pavasaris ziemas vidū. Klinta ir maģiska un noteikti jūs par viņu vēl dzirdēsiet 😉