Jau kopš Marta es apmeklēju Kustību un Dejas terapiju. Gadrīz katru otro nodarbību es meklēju spēku sevī, lai kaut ko pārdzīvotu, lai kaut ko pievarētu, lai pieceltos, lai kustētos, lai kādam kaut ko pateiktu…lai, lai, lai. Nekad savā dzīvē iepriekš es neesmu domājusi par spēku un tagad tik ļoti bieži dzirdu šo vārdu. Pavisam nesen no kāda sev mīļa cilvēka dzirdēju vārdus: “Tas spēks, kas nāk no Tevis, ir apbrīnojams!” Un es domāju, par kādu spēku ir runa? Kas vispār ir spēks? Vai tas ir spēks? Vai tā ir kaut kāda spītība un izdzīvošanas instinkts, kas no manis “plūst”. Es katrā ziņā kaut ko visu laiku sevī meklēju, lai nepaliktu par skeptisku, drūmu, kategorisku – vissirslikti- tanti, kura sēž tumšā stūrī un visus ienīst (arī sevi). Bet man nav ne jausmas, vai tas ir spēks. Es tikai varu teikt, ka šobrīd rodu sevī kādu balsi, kura man palīdz nenogrimt. Un gribas ticēt, ka esmu atradusi veidu, kā to izpaust, proti, rakstot par to, kas man ir svarīgi un no kā man ir bail. Šī vasara man ir īpašs pārbaudījums. Bieži jūtos kā boksa maiss, kuru dzīve un situācijas nespēj beigt iedunkāt. Un arvien saprotu, ka man nepārtraukti ir divas izvēles: 1) Krist panikā, ka viss ir slikti un man gribas mājās. 2) Pieņemt situāciju, kurā atrodos. Padomāt par to, kā es tajā jūtos, pieņemt arī to. Pasmaidīt, uzsist sev uz pleca un doties tālāk.
Pārsvarā visas šīs situācijas ir saistītas ar sauli, jo vasara mūs šogad lutina ar fantastisku laiciņu un siiiiltu saulīti, kas man nozīmē – 5 minūtes saulē bez apģērba un esmu apdegusi. 10/15 minūtes – čūla. Ilgāku laiku pagaidām neriskēju izmēģināt. Ieskatam atļaušos padalīties:
- Saaremaa.
Šajā mazajā ceļojumā es piedzīvoju vairākus saules piepildītus brīžus, kuros man gribējās kliegt, raudāt, krist panikā…nokrist pie zemes un ārdīties kā mazam bērnam. Pirmā bija pie brīnišķīgās Serves bākas. Esam apņēmības pilni ar Rihardu foršam piedzīvojumam un iebraucam stāvvietā, kad es saprotu, ka tur ir pilnīgi klajš lauks un nav nevienas ēniņas. Mašīnā termometrs rāda 32 grādus – man kājās ir zeķes, kedas, bikses. Mugurā ir krekliņš, jaka ar garajām rokām, ap kaklu šalle, galvā cepure, saules brilles uz acīm un kā fināla aksesuāru savam veigli “vasarīgajam” tēlam es pievienoju cimdiņus…Izvelku no somas šos miesas krāsas cimdiņus un pār mani pārgāžas emociju vilnis un rodas sajūta, ka es velku rokās nevis cimdus, bet kaut kādas protēzes. Es sajūtos kā pilnīgs invalīds. Rihards jau kādas 10 minūtes lēnām rinķo ap mašīnu un saprot, ka kaut kas nav labi. Es, asarām birstot, mēģinu vēl ar SuperSPF Miljons aizkrāsot vietas, kurām apģērbs ir izdomāts tikai valstīs, kur sievietēm ir diezgan ierobežotas tiesības uz savu viedokli. Atveras mašīnas durvis: “Tev viss labi?” Un es riju asaras un mēģinu tikt vaļā no kamola kaklā. Galvā skan “Invalīds, apgrūtinājums visiem, ar kuru galu Tu vispār domā!!!”. Kaut es tajā brīdī, asarām birstot, būtu izdomājusi kādu asprātīgu atbildi, kā piemēram: “Man nepatīk cimdu krāsa” vai kaut ko tamlīdzīgu, bet nesanāca. Paraudāju, saņēmos un kāpu ārā no auto. Palūdzu, lai Rihards man pasaka, ka esmu malacītis. 🙂 Un nenožēloju ne brīdi, jo šis bija viens no foršākajiem brīžiem mūsu mazajā ceļojumā. Šķita, ka pie šīs bākas apstājas laiks un esam nekurienes vidū, kur ir pieejama arī jauka kafejnīca ar gardiem dzērieniem un vienkāršiem ēdieniem. Bākā man diemžēl nebija spēka uzkāpt, bet arī tas noteikti būtu bijis skaists piedzīvojums…kaut kas jau ir jāatstāj uz nākamo reizi, vai ne? 😉
- Rummu
Es tiiik ļoooti gribēju nopeldēties un par šo vietu biju dzirdējusi neskaitāmas reizes – man bija jānopeldās “dzīvā” ūdenī, jo vairs nevarēju atcerēties, kāda ir sajūta būt savvaļā ūdenī. Visam šim atkal viens liels mīnuss – SAULE. Stāsta sākums diemžēl nemainīgs – piebraucam, ārā 32 grādi, zilas debesis, mākoņa neviena, ēnas arī nevienas. Šoreiz izvēlos apģērba gabalus no savas garderobes ar kuriem es varētu iet peldēties. Izskatos vienkārši super stilīgi! NOT! Rihards man skeptiski pārjautā, vai es tiešām esmu gatava to darīt un es atbildu ar sparīgu “Jā!” Kāpju ārā no mašīnas, eju uz pludmali. Vieta tiešām skaista. Ūdens vilinoši zils. Atrodam mazu krūmiņu, kurš met vārgulīgu ēnu un nolemjam tur atstāt mantas. Paraugos uz priekšu un pie paša ūdens vietu arī ieņem kompānija…Body building puiši ar skaistiem augumiem un viņiem pievienojas meitenes ar tikpat skaistiem augumiem, vējā plīvojošiem gariem matiem un peldkostīmiem, kuri izmēros sacenšas ar manu protēzes krāsa kreisās rokas cimdiņu. Tad nu es visā savā satuntoļotajā skaistumā, saņemu visus savus elegantos kilogramus “rokās” un dodos viņiem garām, lai tiktu pie ūdens. It kā tik ļoti nesvarīgi un it kā tik ļoti vienalga ko viņi domā, kad skatās uz meiteni, kura ar mistiska paskata drēbēm un zeķēm kājās dodas peldēties…bet tajā pašā laikā jutos kā vislielākā nūģene no Amerikāņu highschool seriāla. Nu tāda, kuru ieslēdz mantu skapītī…Bet galvenais jau ir tas, ka es to izdarīju! Ūdens gan bija diezgan auksts, bet mans kaunpilnais ceļš bija tik garš, ka būtu vēl episkāk, ja es būtu saslapinājusi tikai zeķes un gājusi atpakaļ uz auto. (tas viss, protams, ir manā galvā, varat man to neteikt). Es skaidri apzinos, ka iespējams viņi pat mani nepamanīja, bet tikpat skaidri apzinos, ka mana pašapziņa ir vēl joprojām ļoooti svārstīga un pagaidām mēdzu krist no viena grāvja otrā. Taču lielākais prieks man pašai ir par to, ka es apzinājos situāciju un mēģināju ar to tikt galā kā nu mācēju. Mēģināju saprast, kāpēc jutos tieši tā un ne savādāk un cenšos ar to “strādāt”.
- Roja
Pēc sava stila fail Rummu esmu centusies visādi labot situāciju un iegādājos peldkostīmu, kuru nodēvēju par Maxikini (izskatās kā hidra, tikai no “peldkostīmu” auduma – ar garām piedurknēm un kapucīti). Šobrīd atrodamies ar daļu no A komandas Rojā un mana vienīgā iespēja doties ar visiem pa dienu uz pludmali un kaut nedaudz pabaudīt ūdeni, ir kopā ar manu draugu Maxikini. Sanita saka, ka izskatos kā no multfilmas, bet tas tādēļ, ka esmu dikti šarmanta, nevis tādēļ, ka tērps smieklīgi izskatās 🙂 🙂 🙂 Katrā ziņā arī šis tērps ir mans izaicinājums, jo, loģiski, ka pamanu cilvēku skatienus. Vakar sanāca šādā paskatā doties cauri Rojas centram un saņēmu ļoti interesantus vietējo “caciņu” skatienus. Ar Sanitu nosmējāmies, ka noteikti no malas izskatāmies kā freak show vai arī no filmas “paģiras”, kur meitenes ir pazaudējušas drēbes un aplaupījušas vietējos sērferus. Un es jautāju Sanitai: “Ja Tu mani nezinātu un ieraudzītu pludmalē. Ko Tu padomātu?” (es labprāt arī dzirdētu atbildes no jums zem šī raksta – ko Jūs padomātu, ja redzētu jaunu meiteni ieģērbtu mistiskā terpā, ar zeķēm kājās un cimdiem rokās, cepuri un brillēm pludmalē spēlējoties ar maziem bērniem?) Abas kopā nonācām pie atbildes, ka noteikti padomātu, ka meitenei ir kaut kāda saules fobija. Ka viņa salasījusies literatūru par saules kaitīgumu un ņēmusi to dikti nopietni…Nu kaut kāda dīvainā…Kā jau mēs visas 😀
Es varētu vēl turpināt un turpināt par šādiem maziem un it kā tik nenozīmīgiem notikumiem un brīžiem un sajūtām, bet tas viss nav tik būtiski, būtiski ir tas, ka saprotu, ka spēks ir kaut kas tāds, kas visu laiku nemitīgi mūsos darbojas. Tas sargā mūs, tas liek “izslēgt” no atmiņas notikumus, kuri mums nav patīkami (par šo man arī gribētos uzrakstīt kaut kad), liek no rīta piecelt savus brīnišķīgos dibua no gultiņas un doties dienas gaitās, ļauj būt mums pašām, ļauj pieņemt lēmumus un izbaudīt to augļus. Tik daudz funkciju un tik daudz šķautņu šai enerģijai, kuru mēs smeļam un smeļam, bet īsti nezinām, kur tā sākas, kur beidzas un kā to “uzkurbulēt”.
Kā jau sākumā minēju, sāku apjaust, ka mans spēks un mana “buršanās” slēpjas vārdos. Neesmu dikti liriska un apzinos, ka mana valoda nav nekāds filologu sapnis, bet ir vārdi, kuri ir manī un tie sarindojas manī un laužas ārā ik pa brīdim. Tā ir ļoti dīvaina sajūta un man pašai brīžiem liekas, ka to nemaz neesmu rakstījusi es. Bet tā kā šis raksts tapa vairākas dienas, tad pa vidiņam pie manis “atnāca” tādi kā spēka vārdi un es atļaušos ar jums padalīties. Varbūt, ka noder kādā grūtākā brīdī arī jums:
Grimt, celt uz augšu tiekties
Sist, spert tai tumsai ne-ļauties
Zvelt, zelt, vīst un no jauna celties
Rast gaismu piķa melnumā
Smelt lāsi akmens blīvumā
Rakt zeltu aizgaldā
Būt nebūtībā
Dot nabadzībā
Lai nāk
Lai liecas pār mani
Visi ļaunuma zari
Es saknes dziļi zemē dzīšu
Es savus ziedošos zarus ap tiem vīšu
Tu lipīgā tumsa mani nebiedē
Kaut Tava ēna mani dziedē
Ir gaismas pilns mans stumbrs
Un zelta pielieti zari
Es veldzēšos tavā ēnā
Lai spēku smeļas ziedi mani
Un gaismai pretī sauks mans augums
Mīli! Elpo! Radi!
Mīļās manas, paldies, ka iedvesmojat un esat lielākais atbalsts. Mīliet! Elpojiet! Radiet!
Vienmēr jūsu,Sondra
P.S. Es oficiāli atceļu ierosinājumu nekomentēt! Ļoti priecāšos par Jūsu domām, pārdomām un ierosinājumiem un protams arī atbildēm uz maniem ik pa laiciņam uzdotiem jautājumiem.