Jau pāris dienas manā haotiskajā galvā ik pa brītiņam iezogas kāda doma. Proti, ir pagājis aptuveni pus gads jeb 6 mēneši kopš sākās visa mana Melanomas epopeja…un aizdomājos tieši par to, ka saņēmu konsīlija lēmumu, ka mana paredzamā dzīvildze ir vismaz 6 mēneši. Lūk, tagad tie VISMAZ 6 mēneši ir pagājuši. Un esmu dzīva….šobrīd pēc birokrātijas ieskatiem sākas mana riska zona, jo iespējams, ka vairāk neizvilkšu. Iespējams, ka izvilkšu vēl 66 gadus…iespējams, ka nomiršu ar nāvi, nevis ar vēzi. Viss šajā dzīvē šķiet tik loģisks un pilnīgi neloģisks vienlaikus. Mēs kaut kur pa vidu starp ārprātu, pienākumiem un ekstāzi mētājamies un cenšamies nesajukt prātā. Iespējams, ka tā jūtos tikai es. Vienīgais, kas man šajā visā emociju sajukumā šķiet pavisam un pilnīgi skaidrs, ka svētīgs ir ik brīdis, kuru pavadām ar savu ģimeni un mīļajiem. Jā, viņi mēdz būt kaitinoši. Jā, es, piemēram, drausmīgi nogurstu no tusiņiem un pasēdēšanām draugu un/vai ģimenes lokā. Bet es saprotu, ka tieši tie mirkļi tie, kurus varu krāt savā atmiņu lādē un man to neviens un nekas nevar atņemt. Mirklis, kad mans mazais ķipars apķeras man ap kaklu un iedod buču uz vaiga…neko citu man īsti nevajag. Brīdis, kad varu apsēsties ar kādu no savām dāmām un parunāties par to, kas jauns un kā mēs jūtamies…tā ir mana nauda šobrīd. Iespējams tas arī tāpēc, ka man ir pavisam sašķobījušās attiecības ar reālo naudu – ienākumu man nav, pārtieku no vīra un tuvinieku labvēlības. Maksāju rēķinus par veselību, kuras man nav ar naudu, kura nav mana… Protams, tas viss nav pavisam slikti, bet ir tik sasodīti grūti…kad esi bijusi pati par sevi, kad esi gājusi un darījusi kā pašai gribās, kad esi bijusi tā, kura parūpējas par citiem – nevis otrādi. Ar šo super loģisko ierakstu es gribēju pateikt, ka, lai arī cik kaitinoši brīžiem jums šķiet jūsu mīļie un tuvie, kopā pavadītais laiks ar viņiem un priekā pavadītie brīži ir pats vērtīgākais. Tikko pavisam nejauši noskatījos filmu par laiku un par to, ka, iespējams, mūsu dzīves rit paralēlēs tajos brīžos, kad pieņemam lēmumus. Piemēram, es šorīt atveru acis un man ir izvēle – celties un darboties vai arī turpināt gulēt visu dienu. Vienā variantā es izdzīvoju dienu gultā un otrā variantā darbojos pa mājām, gatavoju pusdienas utt. Iespējams, ka ir šādas paralēles un mēs vienkārši izvēlamies, kurā dzīvē dzīvot. Dažreiz aizdomājos, kā būtu bijis, ja nebūtu atbraukusi atpakaļ no Londonas, ja nebūtu iestājusies EKA, vai nebūtu satikusi Rihardu, vai, vai, vai…ak, vai, cik daudz ir iespējams un cik daudz neloģikas ir mūsu eksistencē. Jo vairāk par to domāju, jo vairāk neko nesaprotu. Bet aizdomājos par to, ka pavisam netīšām (un vai kaut kas notiek netīšām?) ieraudzīju šo filmu tieši pēc tam, kad biju tikusi pusē šim rakstam un saņēmu tik ļoti skaistu citātu, kas raksturo tieši to, kā es jūtos:
“Man nav bail nomirt, bet ir bail, ka esmu dzīvojusi par maz!” …
Dzīvojiet! Elpojiet! Radiet!
Mīlestībā,Sondra
Foto: Aizceļoju laikā atpakaļ uz 2015. gada 28. augustu…kad kaut kur Provansā sauli ķēra četri latvju rūķīši 😉 Bučas Millerīšiem!