Kas meklē, tas?

Paralēli visai ēšanas epopejai, cītīgi strādāju arī pie “sevis meklēšanas” un dažādu jau sen interesējošu “lietu” izmēģināšanas. Kā arī turpinu kustības un dejas terapiju. 
Pēdējā reizē bija kāds uzdevums, kurš mani ļoti aizķēra. Es vienmēr esmu zinājusi, ka man ir problēmātiski pateikt “nē” jebkurā dzīves situācijā, kā arī aizstāvēt savu viedokli, jo parasti vienkārši paklusēju. Protams, ir reizes, kad labāk ir paklusēt, bet ja tas aizskar mani, tad tomēr vajadzētu mācēt pateikt “Stop! Tas ir par daudz un es nepieļaušu, ka….”. Uzdevums it kā pavisam vienkāršs – ir jātuvojas otram un tam, kuram tuvojas ir neērtā brīdī jāsaka stop. Sākumā uztvēru to kā spēli un man visu laiku nāca smiekli. Man bija skaidrs, ka jūtos super neērti un ka mans pirmais aizsargmehānisms ir smiekli. Bet tad es aizdomājos un spēle kļuva nopietnāka. Es nonācu pie ļoti skaļa un skaidra STOP. Es jutos labi un arī otrs cilvēks nejutās slikti, jo es skaidri biju pateikusi, kā es jūtos. Ar šo visu es gribēju pateikt, ka arvien pārliecinos, ka vienkārši un skaidri pasakot uzreiz savas sajūtas, ir iespējams atrisināt ļoti daudz situācijas, kuras pretējā gadījumā ļoti samudžinās. Labāk ir uzreiz pateikt “Klau, man nepatika kā Tu pateici. Tas mani aizvainoja, es jutos kā tāda losene”, nekā turēt to ilgi un krāt kopā šos nepateiktos vārdus. Jo visdrīzāk tie kaut kad sprāgs ārā un tad tas var sanākt pavisam nelāgi. Diezgan sarežģīti man sanāca, bet ceru, ka doma ir skaidra. Es mācos apzināties savas robežas un iemācīties pateikt “Stop”, kad tās tiek pārkāptas. Un tam nav jābūt agresīvi, bet tam ir jābūt apzināti. 
Otra lieta par ko aizdomājos ir dusmas. Es vienmēr esmu domājusi, ka dusmas, tas ir slikti, bet šajā reizē sapratu, ka tam tā nav jābūt un dusmām nav jābūt agresīvām. Es varu mierīgi un skaidri pateikt otram cilvēkam, ka dusmojos uz viņu par to un to. Un tas ir normāli un bieži vien arī otrs cilvēks to uztver pavisam savādāk, nekā tad, ja dusmas nāk ārā kā kliedziens. Bet tas nav viegli, jo es dusmas jūtu kā karstu vilni krūtīs, kurš laužas ārā kā tāda uguns bumba un bliež tieši starp acīm adresātam – es ļoooooti daudz gadus neesmu neko tādu atļāvusies (skaidrā prātā). Un varbūt tieši tāpēc esmu tur, kur es esmu. Dusmoties ir jāmācās, tam ir dažādi veidi un tam ne vienmēr ir jābeidzas ar skandālu…un tas ir man atklājums.
Otra terapija, kuru vienmēr esmu gribējusi pamēģināt ir Baha ziedu terapija. Aprakstu izlasīsiet internetā, bet es varu pateikt, ka vienmēr esmu ticējusi, ka dabā ir viss, kas cilvēkam nepieciešams un par to ir arī šī terapija. No dažādām augu, koku un ziedu esencēm tiek sagatavots šķidrums. To ielej mazā pudelītē, uzliek flakoniņu un tad pēc sajūtām iepūt mutē šo brīnumu un seko savām izjūtām. Katra dzira tiek gatavota konkrētam cilvēkam pamatā no 7 vienībām. Devos pie sev pazīstamas Baha ziedu terapeites, izrunājāmies par dzīvi un es saņēmu savu pudelīti. Es šobrīd nevaru īsti atšķirt, kuras sajūtas man ir no zālēm, kuras no Baha ziediem, bet jūtu, ka manā ķermenī kaut kas notiek un tas ir labākais, kas var būt. Jo tikai procesā var kaut kas rasties, dīkstāve ir līdzvērtīga ceļa zīmei “strupceļš”.
Mīlestībā,Sondra