Manī ir tik daudz domu un pārdomu, ka nespēju to ne uzrakstīt, ne piefiksēt. Līdz šim esmu rakstījusi visus notikumus ar diezgan lielu laika nobīdi un kā jau varbūt esat piefiksējušas, brīdī, kad paliek sliktāk, es tā smuki apklustu un kad ir labāk, tad atkal esmu tik skaļa, cik vien spēju. 🙂 Sāku saprast, ka tā jau laikam ir tā slimošana – būšana neziņā par to, kas būs rīt. Ja Jūs zinātu, cik grūti ir to pieņemt!!! Gribas iet un darīt, plānot un darboties. Sevišķi jau tagad, kad ārā ir pavasaris, viss zied un plaukst…Eh…Pirms laiciņa sasmēlos tik daudz drosmes un spēka, ka izdomāju “visu pati varu” un vēl izdomāju, ka jāsāk beidzot tas aizslīdējušais dibens trenēt, vingrošu mājās, iešu uz jogu, braukšu ar riteni, nu tik būs!! Rezultātā nonācu atkal nulles punktā, bez spēka, ar temperatūru, jauniem “bumbuļiem” un uzrakstu uz pieres “Apstājies, Mīļā, vēl krietni par agru!”
Domu gan par jogas nodarbību vienreiz nedēļā es neesmu atmetusi – līdzko sajutīšu mazliet spēku un tikšu galā ar “bumbuļiem”, kuri man traucē staigāt (viens neģēlis iemeties tieši pēdā), mēģināšu savu nošļukušo miesiņu iepazīstināt ar jogu. Varbūt no manis sanāk labs jogists. Un ar riteni arī lēnām ripinos – vakar aizminos lēnā garā uz rajona tirdziņu pēc ogām un dārzeņiem – pati priecājos par sevi. Vispār sāku lēnām saprast, ka visa šī trakā slimība man ir likusi paskatīties uz sevi no malas un īstenībā nav jau tik traki ar mani, diezgan forša esmu un daudz ko varu, kad varu un daru. Žēl tik, ka tik skarbi tas viss nāk, bet es joprojām ticu, ka viss būs labi, lai tur vai kas.
Kopumā mēģinu savas domas vērst uz citām lietām – pāris darbiņi un koncerti, ikdienas grafika plānošana (atkal esmu atgriezusies pie plāna “nepalikt vienai”)…un šādi tādi jauki notikumi savam prieciņam par kuriem pastāstīšu pavisam drīz.
Baudiet pavasari, jo tas ir brīnišķīgs! Zeltiņu ielā zied ķirši, aliči, ievas, tulpes…var droši braukt ciemos paošņāties!
Bučas,Sondra