Apzinos, ka es baigi lepni teicu, ka kritīšu un celšos un viss būs super forši. Bāc, bet es nekad nebiju iedomājusies, ka tas ir tik ļoti grūti!!!!
Vienu dienu tā kā tiec mazliet uz kājām, apdari kādus darbus un liekas, ka visu kontrolē. Tad vakarā vienā sekundes simtdaļā ķermeni pārskrien miljons mazi adatu kamoliņi ar ledus karodziņiem un saproti, ka kaut kas nav labi. Nav gan labi 39,4 temp. galīgi nav labi, bet galva tāda patīkami dulla, it kā būtu uzpīpējusi kādu pīpīti. Tādā vieglā panikā un atslābumā vienlaicīgi iedzer paracetamoliņu uzvelc mugurā visu, kas ir skapī no trikotāžas vai vilnas, iedzer prāvu krūzi tējas un dodies gulēt. Paralēli sataisīju Emei nakts pudelīti, iedevu tīru pidžamiņu, sakārtoju gultiņu, noliku grāmatiņu, ūdentiņu un gardumiņu ar domu, ka varbūt viņa 6os pamostoties uzēdīs, palasīs grāmatiņu un ies vēl pagulēt. Ak, šīs mammas 🙂 🙂 🙂 Labi, labi, es jau tik te planēju, visu galveno darbu dara Rihards un viņam lieliski sanāk, nju vismaz kāmēr esmu zāļu ietekmē, viss izskatās lieliski. 😀 Īsāk sakot šīs pēdējās trīs dienas es piedzīvoju to, ka fiziski negribas kāpt ārā no gultas. Likās, ka brīdī, kad sāku kustēties, paliek slikti. Nevaru nostāvēt, jo nav spēka, jo neko nevaru ieēst, jo mana mute izskatās kā uzpūtenis, kurš nedēļu saulītē nostāvējis (neesmu mēģinājusi, bet patīk drāma) un ēdot ir sajūta, ka visam klāt ir etiķis un tas dikti kož.
Atsvaidzinot šo ainiņu varu teikt, ka pavasara diēta man šogad izdevusies lieliska, manuprāt, šāds svars man pēdējoreiz bija vidusskolā. Terapijā, kad iesildījām ķermeni un nonācām pie vēdera es jau mīļi pasmējos “Punčuk, nāc atpakaļ, Tev šogad pludmales sezona tāpat nespīd!” Eh, kā gribētos, lai man gribas ēst un lai varu kaut ko apēst…nekad nevarēju iedomāties, ka kaut kas tāds var notikt. Man vienmēr gribas kaut ko apēst un kaut ko iedzert, bet nu nekā. Man ir reāli bail no ēdiena un dzērieniem. Es ļoti ceru, ka šis posms nebūs garš…ļoti, ļoti. Ir tik bēdīgi, kad nevari uzsmaidīt saviem mīļajiem, jo sāp katrs milimetrs uz sejas un mutē. Un vēl es ceru, ka šis būs smieklīgi-bēdīgākais ieraksts šajā blogā un pārējie būs arvien priecīgāki un pozitīvāki.
Paēdiet gardi manā vietā un izbaudiet katru kumosiņu…un ēdiet kopā, jo kopā ir jautrāk :*
Mīlestībā, Ķoķa Soņa