13.03.2018.
Nemierīga nakts, mazliet satraukts rīts un tieši četras stundas pirms vizītes jau bijām pie klīnikas durvīm – katram gadījumam. Laiks turpina nelutināt, sapratu, ka man vai nu četras stundas ir jādzer kaut kur tuvumā tēja, vai arī jāiegādājas zeķes un jaka…meitenes, man jums nav jāpaskaidro, ko es izvēlējos. Lai gan izskatos pēc lieldienu olas un kustos lēnāk par jebkuru uz ielas esošo pensionāru, tomēr devāmies nelielā šopingā. Sākumā biju izvēlīga, kad sāka klabēt zobi, paķēru pirmo jaku, kas iekrita acīs. No jakas neesmu izkāpusi pat tagad, jo tā sasodītā temperatūra neļauj man atslābt ne brīdi. Tad nu pavisam “nemanot” pienāca pulkstens 15.30 un devāmies uz klīniku, aizpildījām pāris veidlapas un gaidījām. Izrādās arī Vācijā viss mēdz kavēties un pie ārsta tikām vien ap pl. 17iem. Ļoti patīkams vīrietis ap gadiem 50, tikko atgriezies no atvaļinājuma, priecīgs un saguris jau uz dienas beigām. Neskatoties uz to, ka uztraukums bija darījis savu un mana seja bija spilgti sarkanā krāsā (ko ieraudzīju tikai iznākot no kabineta), dakteris bija ļoti jauks un skatījās tieši manā raibajā luksafor-sejā it kā tā būtu visjaukākā seja, kuru viņš šodien ir redzējis. Izstāstīja, ieteica, pajokoja, nomierināja…Sapratām, ka esam uz pareizā ceļa un varbūt viņš pat īsti nekādu zelta noslēpumu nepateica, bet tas miers un pārliecība, kas nāca no viņa bija katras stundas un katra eiro vērta. Viņš neminstinājās, neapšaubīja….bija redzams, ka viņš tādus kā es, redz katru dienu. Savādi skan, bet tas nomierina.
Vakarā devāmies uz pavisam mazu restorāniņu pie jūras, uzēdām ceptas butes un gatavojāmies mājupceļam. Šo mieru gribētos ievīt šajos burtos un tad katru reizi, kad pārlasīšu – sajust.
Un ziniet, ko vēl viņš teica? Ka skatoties uz mani, viņš jūt optimismu un ka viss būšot kārtībā. Banāli, bet man tas palika atmiņā.
Maza tehniska atskaite: Ārsts teica, ka zāles esot labākās, ko ko šobrīd piedāvā Melanomas “lauciņā”. Teica, ka mani izsitumi uz sejas un aftu uzbrukums mutei un kaklam esot no zālēm kuras mēs dabūjām bez maksas (būs jāpainteresējas, varbūt kādam citam noder), teica arī ka manas temperatūras esot pinīgi normālas un ka viss process norit pilnīgi normāli. It kā tas daudz nemierināja, jo jutos pavisam štruntīgi, bet vismaz zināju, ka tā tas var būt un ka tas nav nekas ārkārtējs. Jāmācās sadzīvot uz kādu brīdi ar šādu atspulgu spogulī…tik vien.
Mīlestībā,Sondra