Un burvīgai simtgades vasarai sekoja tik pat skaists rudens (cerams). Pagaidām varam tikai priecāties un baudīt. Arī mēs aizvadītajās brīvdienās izmetām mazu līkumu ārpus Rīgas – iemūžinājām rudens skatus un izālējāmies lapās. Cik forši, ka ir bērni! Viņi vienkārši piespiež tos pieagušos priecāties. Pavisam nemanāmi četri pieauguši un ikdienā visai nopietni cilvēki metās lapu kaujās, fotogrāfējās, filmēja muļķīgus video, tik gardi smējās, ka kaujai pievienojās tuvumā esošie bērni…nieka 15 minūtes, bet prieks, svaigs gaiss un izvēdināta galva garantēta. Viena no svarīgākajām lietām, ko man ir iemācījusi mana “situācija” ir ļauties. Ļauties brīdim, emocijām, vēlmēm (saprāta robežās) un rīkoties. Šodien ir pirmdiena un ir ļoti skaista diena. Es visu nakti nevarēju gulēt, jo mana galva kā tāds domu un ideju ģenerators rūca un dūca no visa apkārt notiekošā. No rīta ieskatījos spogulī un pajautāju sev “ko Tu šodien darīsi? Kas Tev ir vajadzīgs?” (joprojām mācos gribēt) Tad nu es saģērbos, iepakoju datoru un devos uz autobusu. Zināju, ka gribu cilvēkos, gribu Vecrīgu, gribu kaut ko garšīgu. Sacīts – darīts. Sēžu kādā vecrīgas suši vietā, tērēju naudu, kuru neesmu nopelnījusi 😀 un daru neko (tā es būtu padomājusi pirms pāris gadiem). Bet šobrīd tā ir mana terapija. Būt ar sevi, saklausīt sevi un rakstīt. Gribu rakstīt, gribu tik daudz ko uzrakstīt un tik daudz iemācīties, ka baidos nepaspēt. Piektdien bija mana ceturkšņa datortomogrāfija…liktenīgi, ka ārā ejot ar Rihardu satikām Valteru. Diemžēl ratiņkrēslā. Pavisam mierīgu un tādu kā mazliet apgarotu. Tik ļoti mierīgs un gaišs man viņš izskatījās. Pirmais, ko Rihardam teicu, kad iekāpām savā mašīnā: “Izskatās, ka viņš gaida. Un izskatās, ka viņš ar to ir samierinājies. ” Viņa slimība ir strauji progresējusi un Latvijā diemžēl viņam vairs īsti nav terapijas opciju. Viņš pats teica: “…reti, kurš ārsts mani šodien pieņem. Nav īsti vairs variantu. Es, protams, ticu brīnumiem un ceru, ka iekapsulēsies…”.Pagājušās nedēļas trešdienā man atrakstīja cīņu biedrene no Liepājas, viņai arī ir Melanoma ar metastāzēm, mazliet citas zāles, kuras viņa lietoja 3 mēnešus. Diemžēl rezultāti uzrāda, ka slimība nav atkāpusies ne par soli, tā pat ir progresējusi. Šobrīd viņa atrodas slimnīcā un gaida…Arī es gaidu, jo mani rezultāti būs uz nedēļas beigām. Mazliet bail, mazliet vairāk bail kā citas reizes. Bet es zinu, ka viss būs labi un es atkal plānošu savus trīs turpmākos mēnešus. Plānošu darbiņus, lai nopelnītu kādu eiro. Domāšu, kā iemācīties to, ko vēlos darīt. Plānošu savu it kā nenozīmīgo dzīvi…Celšos, iešu un darīšu. Jo es vēl neesmu gatava sēdēt mierā, būt apgarota un samierināties. Es darīšu visu, lai manī kustētos enerģija, lai mans Libido neiegrimtu apātijā. Man ir tik ļoti grūti aprakstīt, cik tas viss ir smagi. Cik baisi ir balansēt uz naža asmens kā tādai balerīnai, cik drūmi ir iekrist ar vienu kāju tajā tumšajā aizā un tad saņemties un rāpties atpakaļ uz tā asmens un turpināt balansēt. Cik sāpīgi ir justies vainīgai, ka neesi tāda, kā gribētu būt…tik stulbi pašai sevi pievilt. It kā jau ir attaisnojums, bet tas nemaina faktu, ka jūtos slikta mamma, slinka mājsaimniece, nederīga darbiniece, stulba draudzene utt. Bet ticu, ka katra no Jums ik pa brīdim varētu pielīdzināt savas ikdienas gaitas šīm izjūtām. Kā jau īstam latvietim, man paliek vieglāk, kad zinu, ka vēl kādam iet sūdīgi (mazliet un dozēti). 😉
Šim ierakstam nav nekādu atklāsmju un mācību. Šis ieraksts ir mana terapija un mans “darīt”. Ja dikti ilgi neredzat manus ierakstus, tad pajautājiet, vai esmu dzīva 😀
Patiesā mīlestībā,Sondra
