Ir tikai šodiena… Īsti nav būtiska vakardiena, jo to nevar nekādi vairs iespaidot (tikai no tās mācīties) un nav zināms, ko nesīs rītdiena. Man ir tikai šodiena, principā arī Tev, tikai Tev nav laika par to pat padomāt, jo esi aizelsusies savos miljons darbos un pienākumos, lai būtu perfekta visā, kas gribi būtu un kādu gribi, lai Tevi redz šī pasaule. Baigi sarežģīti, vai ne? Man laikam jāatzīst, ka kaut kādā mērā man ir ļoti paveicies, jo slimība ir mani vienkārši burtiski un drastiski piespiedusi apstāties un ieskatīties sev acīs. Saprast, kas es esmu un kas vēlos būt, sākt mācīties novērtēt sevi un nebaidīties, nekautrēties no tā, ko varu sniegt. Atrast savu balsi un neminstināties, bet skaļi paust savu viedokli. Labi, būsim godīgi, es nekad nekliegšu pāri citiem, lai kādam kaut ko pierādītu, vai lai pārliecinātu par savu taisnību. Pēc būtības esmu diplomāts un man patīk kompromisi. Kas esi Tu? Kas ir Tava balss? Nav tik vienkārši, vai ne? Šis ieraksts ir par šodienu – es šodien jūtos brīnišķīgi, mani pārbaužu rezultāti arī ir apmierinoši un tas vien ir peifiksēšanas vērts. Pēdējā laikā satieku daudz cilvēku, kuri man jautā, kā es jūtos un tad es saku, ka šodien jūtos ļoti labi…jo es varu atbildēt tikai par šodienu un šo brīdi, kurā Tu mani esi saticis. Man pašai par sevi ir prieks un lepnums, jo varu paveikt arvien vairāk, varu izpausties arvien drošāk, jūtos tuvāk pati sev un zinu, kur šobrīd atrodos (gandrīz visu laiku). Sajūtu savu spēku arī tajā, ko vēlos darīt ārpus personīgās dzīves un pagaidām viss ļoti smuki darbojas – lēnām, bet darbojas. Decembris vispār solās būt man tāds ļoti priecīgs, jo 1. decembrī iznāks jaunais numurs bērnu žurnālam Pikolo, kuri paņēma vienu no maniem dzejolīšiem un ilustratore Līga Kitchen solīja izveidot skaistu ilustrāciju. Pati esmu neaptveramā sajūsmā par šo publikāciju. Šodien bija maza foto sesija žurnālam Santa, kuram uzrakstīju mazu rakstiņu par manām 2018. gada atziņām – jums noteikti būs ne īpaši interesanti lasīt, jo daudz kas no tā ir jau šinī blogā izlasāms 🙂 Es zinu, es mazliet lielos, bet kam tad vēl, ja ne jums varu palielīties par to, par ko esmu kautrējusies visu mūžu un ko zemapziņā esmu vēlējusies daudzus gadus – rakstīt un būt pati, būt ar savu balsi. Paralēli lēnītēm top mana grāmatiņa par Dienīšiem, kurus iedzīvinājusi Sanitiņa. Ceru, ka pavisam drīz kopā ar Podziņu varēsim padalīties ar pirmajiem eksemplāriem. Kā arī šinī nedēļā bija sirsnīga tikšanās par vēl kādu projektu, kurā iespējams Dienīši varēs turpināt savu ceļojumu pie bērniem visā Latvijā un varbūt pat Japānā (intriģējoši, vai ne? J Mazāk gribēt nav vērts, kā saka). Es protams šobrīd sabiezinu krāsas un priecājos uz pilnu klapi un lieku visu šo savu sajūsmu katrā vārdā, kuru uzrakstu, jo es nezinu kā būs rīt, bet man būs ko pamācīties un paņemt no šodienas.
Lai iedvesmojošs Novembris mums visām!
P.S. Nākamnedēļ ar vīru dodamies nelielā Svētceļojumā Spānijas kalnos, tā kā sazināmies ap manu dzimšanas dienas laiku. Ballīte oficiāli nebūs, bet būšu mājās ar kūku un tēju. Nāciet ciemos ar groziņiem un citiem zvēriņiem. 😉 🙂
Buča, Sondra