Vai Tev kādreiz ir bijusi sajūta, ka esi pati sev gūstekne? Nu tas ir tā, pati izdomāju, pati sev aizliedzu, pati sabesījos un viss slikti. Es tā dzīvoju pēdējo mēnesi. Vakar beidzot atradu tam formulējumu – “Izraku sev bedri un pati sēžu tajā līdz ausīm”. Protams, ka tam ir pamatojums un tas ir saprotams manā “situācijā”, bet manā, Namejista cienīgajā, cīņas taktikā īsti neiederās sūdu bedres maskešanās paņēmieni. Tad nu es ņēmu un darīju kaut ko lietas labā. Liels paldies Lienītei, kura patrāpijās īstajā laikā un vietā ar atbalstu, sapratni un pamudinājumu.
Tad nu es izbāzu galvu no savas sūdu bedres un sapratu, ka man pašai ir kaut kas jādara un ar steigu. Apsēdos un mēģināju ieklausīties sevī, nonākt savā “laimes zemē” un pirmās siltās sajūtas man radās par Kalteni, kura ir kļuvusi par ikgadēju aizbēgšanas plānu. Bērni gan to ir nedaudz pamainījuši, bet tas nekas – šogad jau būsim atpakaļ ierindā ar mazajiem papildinājumiem un Rojā, bet tas nemaina lietas būtību. Tā ir viena nedēļa vasarā, kad aizmūkam no darbiem, pienākumiem (šoreiz daļēji, jo bērni būs līdzi), spoguļiem un garderobēm. Esam tādas kādas gribam būt, ēdam un dzeram, ko gribam. Baudam dabu, jūru un kopā būšanu. Pagājušajā gadā džemperos un ar lielām tējas krūzēm (jo vairākums no meitenēm slēpās mammu punčos) darinājām skaistus kroņus, dejojām, gatavojām, baudījām…eh, skaista bij jaunība 🙂
Tad nu es sapratu, ka es nekādi nevaru sagaidīt šī gada norunāto Augustu, jo es vienkārši noslīkšu pati savā bullšitā un pirmo reizi dzīvē vienkārši ņēmu un izdarīju to, ko man patiešām gribas. Norezervēju viesu namā numuriņu, saskaņoju ar vīru savu prombūšanu un devos prom. Ha!
Protams, ka nebiju viena, protams, ka sākumā pajautāju Rihardam vai viņam nav iebildumu, bet tas nav būtiski. Būtiski ir tas, ka es nekad mūžā nebiju neko tādu atļāvusies. Vienmēr šādos brīžos domāju – ai, gan jau kaut kā tikšu galā ar sevi tāpat (parasti palīdzēja vīns, smagākos gadījumos – izgājiens uz Vecrīgu un laba kompānija), vienmēr arī nožēloju naudu vai domāju par to, kā tad nu es tā ņemšu un visu pametīšu un braukšu prom…un vispār, ko es tur darīšu.
Tad nu tā – atradu pēdējā brīža līdzgaitnieku (Sanitiņ, medaļa Tev par menedžmentu), sapirkām ēdamo un dzeramo, lai pabarotu visu autobusu un devāmies uz Kalteni. Tas bija tik ļoti forši…es knapi varēju atcerēties pēdējo reizi, kad braucu ar autobusu. Izkāpām nekurienes vidū, atkorķējām sarkanvīnu un pacēlām tostu – par mums! Viesu māja bija brīnišķīga, pavisam nesen atvērusies. Vakars bija maģisks! Es neieslīgšu detaļās, jo tās nav tik būtiskas šoreiz, bet meitenes paraudāja, pasmējās, pamuļķojās, izrunājās (mazliet pietrūka līdz saullēktam, bet bijām tuvu). Mēs vienkārši bijām…no sirds.
Es varēju ievilkt elpu un būt, es varēju izspert jebkuru stulbo domu vai joku un man par to bija mazliet mazāk kauns kā citas reizes. Es negaidu, ka viņas mani sapratīs līdz galam, jo arī es viņas nesaprotu līdz galam, jo mēs katra esam unikāla un skaista tieši tajā, ka nekad neviens mūs līdz galam nesapratīs. Pat mēs pašas. Mēs pašas savos ap trīsdesmi spējam sevi pārsteigt – esmu tam dzīvs pierādījums (varbūt ne veiksmīgākais, bet tomēr).
Un pavisam, nemaz negaidīti maģiski, iedvesmojoši, neaptverama izdevās arī nākamā diena, kad es personīgi piepildīju vienu no saviem “to do”, kurš jau bēdīgs vilkās no vienas vēlmju lapiņas uz otru. Pavisam spontāni un bez jebkāda ekipējuma (par ko es smagi samaksāju ar neatvairāmiem saules mīlestības apliecinājumiem jeb apdegumiem) nonācam uz SUP dēļiem…Sēdēju upes vidū uz dēļa, ar airi rokā, pēc izskata nedaudz atgādināju putnu biedēkli (jo mugurā bija viss iespējamais, lai paslēptos no saules) un raudāju…tik daudz prieka un emociju manī mutuļoja. Jutos patiesi laimīga, ka esmu tur, kur esmu tajā brīdī…tieši tik vienkārši.
Te es nonācu pie sava pirmā “sēdi un attīsties” punkta. Sēdēju un sajutu, šķiet, pirmo reizi dzīvē sajutu pati sevi. Un nav jau runa par SUPiem, vai Kalteni, vai sauli, vai ko citu…ir tik ļoti svarīgi sevi saklausīt un rīkoties. Es to nekad nebiju darījusi un sajūta bija fucking amazing (angliski kaut kā seksīgāk izklausās).
Nezinu, kas ir jūsu “laimes zeme” vai “laimes recepte” un nesaku, ka tagad vajag visu pamest, ņemt kredītu bankā un mesties piedzīvojumos. Bet iesaku padomāt: “kad Tu pēdējoreiz darīji kaut ko pirmoreiz?”, “kad Tu pēdējoreiz smējies tā, ka seju savelk krampjos?”, “kad Tu pēdējoreiz atļāvies būt Tu pati?” (vakarā zem segas vai pie TV ekrāna neskaitās).
Neesmu nekas, lai jūs mācītu vai teiktu šitā ir pareizi un tā ir jādara. Jūtos “izkritusi” visos savas dzīves eksāmenos un jūtos atkal kā bērndārznieks. Bet es te sēdēšu un rakstīšu, cik vien būs manos spēkos, jo varbūt, tas kādai no jums palīdzēs kādā brīdī pieņemt pareizo lēmumu un nenošļūkt starta laukumiņā (kā Cirkū….nu, un kā manā dzīvē arī). Varbūt tas liks sadusmoties, varbūt šobrīd vispār neliekas nekas no šī aktuāls, varbūt jums nāks smiekli par manu domu vārstījumu, bet ja kaut viens vārds aizķersies un kaut reizi ikdienā vai grūtā brīdī pajautāsiet sev kādu no jautājumiem, kurus es uzdodu un ar kuriem padalos, tad neviens uzrakstītais vārds nav bijis veltīgs.
Man joprojām nav skaidrs, kāpēc mēs visas neesam vienkārši super laimīgas, bagātas un ūber veselas. Joprojām liekas, ka life sucks, bet ir skaidrs, ka mums pašām ir jārada tie mazie (un tomēr tik lielie) laimes brīži, jo izskatās, ka tādas lielas, nebeidzamas laimes patiešām nav. BET ir jūra, kino, vīns, esam mēs viena otrai, tā kā kādu laiciņu vēl izvilksim 😉
Baudiet vasariņu, Mīļās manas!