Šis būs īsāks raksts, lai neaizņemtu Jūsu sagurušos pēcsvētku prātus 😉 Ceru, ka visām bija lieliski svētki un visur Latvijā varēja redzēt to brīnišķīgo saulrietu. Es pati biju diezgan lielā negarstāvoklī (tā drāma man laikam tiešām ir tuva). Ja jautāsiet “kāpēc?”, tad pirmā atbilde būs “tāpēc, ka perpendikuls”. Nav ne jausmas! Tāpēc, ka es tā jutos un viss. Bet kopumā bija ļoti labi un forši. Sarunā ar Valdi Tiltiņu par Tibetu un ticēšanu brīnumiem viņš man pateica ko tādu, ko es dikti labi zinu, bet viņš to pateica tā, ka man “aizķērās”:” Tev ir brīnišķīgākā komanda pasaulē. Ne visiem tā veicas!” Mjā….es zinu. Paldies, ka paciešat mani. Man nav viegli pašai ar sevi, bet jūs jau to zināt. Bet arī tad, kad es “neko negribu”, es zinu, ka man esat un tas ir sasodīti forši.
Bet vispār ieraksts bija iecerēts pavisam citai domai 😀 Izlasīju interviju ar Ventu Sīli (Annas Psiholoģija). Atzīšos, ka parasti nelasu šo žurnālu, bet pēc Libido of Life lekcijas apmeklējuma Vents ir mani uzrunājis ar savu vīrišķību, tiešumu, vienkāršību un vājumu vienlaicīgi (ai, nu jūs tak sapratāt 😉 ). Savā intervijā viņš citēja Leonarda Koena dziesmu Anthem: “There is a crack in everything, that’s how the ligh get in.”Vai nav skaisti? Vai nav patiesi? Es par šo domāju ilgi un dikti un sapratu, cik labi, ka mums visiem ir šīs plaisas, jo tad mēs varam saskatīt viens otrā to patieso un skaisto gaismu, kas ieplūst un arī izplūst, jo ticu, ka gaisma rada gaismu un ja kaut kas ieplūst, tad arī izplūst…tā vienmēr ir kustība. Varbūt te ir arī tā mana izpratne par Libido…tai ir jābūt kustībai un pie tā ir jāstrādā, lai neplūst tikai iekšā vai tikai ārā, bet abos virzienos un lai tā foršākā gaisma, ko vien spējam radīt. Ja mēs visi būtu ar biezu garozu apauguši burbuļi, tad mēs nekad neuzzinātu, cik daudz spēka, mīlestības, izpalīdzības, vieduma, bērninišķības utt. slēpjas mūsos. Tas būtu tik ļoti bēdīgi un garlaicīgi, tā kā, paldies, mani plaisainie draugi un draudzenes, ka ļaujat ielūkoties jūsu gaismiņā. Paldies, ka šo visu lasot, ielaižat sevī arī daļiņu no manas gaismas. Gribu novēlēt, lai mēs visi iemācamies lepoties ar šīm plaisām un lai tās vairo to iekšējo gaismu, kurā mēs citi drīkstam pabūt un to pabaudīt brīdi pa brītiņam.
Un nobeigumā…pēc sarunas ar Valdi, pie manis atnāca kāda atziņa, kuru gribu piefiksēt:”Vēzis ir slimība, kura liek pieaugušajiem atkal ticēt brīnumiem!” un tā tiešām ir. Pat nopietnākie onkuļi un saltākās dāmas, kuras ir kaut ko šādu pieredzējušas var padalīties ar stāstu vai notikumu, kurš beigsies ar teikumu – gribi tici, gribi netici, bet tā bija un es tur biju un to piedzīvoju.
Man arī tādi stāsti būs. Un jūs visas un visi būsiet tam liecinieki 😉
P.S. Sanitiņ, bučas dzimšanas dienā! :* Un paldies par skaisto foto!
Mīlestībā,Sondra
Sondra Zaļupe
