Sākšu šo stāstu nevis ar ārsta slēdzienu vai gaismu tuneļa galā pēc operācijas, vai kādu citu klasiski aizkustinošu brīdi. Sākšu ar to, kas mani izpurināja no biksēm un ieģērba miljons citās biksēs vienlaicīgi. Vakars, kurš bija tik ļoti emociju piepildīts, ka mēs noteikti varējām mēģināt kādu dziedināt uz skatuves un tas būtu izdevies. Vakars, kurš man deva ārprātīgu spēku, bet tajā pašā brīdī iegrūda diezgan lielā bedrē, jo biju iztērējusi visu savu enerģiju, līdz ar to ķermenis nākamās trīs dienas diezgan smagi atspēlējās, bet šoreiz ne par to.
Šis bija viens no trakākajiem notikumiem manā dzīvē, pavisam godīgi un bez liekulības. Es jutos pārbijusies, nokaunējusies, jo kā gan esmu atļāvusies vispār šādu koncertu organizēt (piebildīšu gan, ka es tiku tikai informēta, ka šāds koncerts notiks un ka esmu ielūgta) un vispār es neesmu to visu pelnījusi – tūlīt jau tāpat visu naudiņu saziedos, varbūt tomēr nevajag un tagad visi sanāks un kaut ko gaidīs, ko lai vispār velk mugurā? Ome saka, ka nedrīkst pārāk labi izskatīties, jo es tomēr esmu slimniece….labi, ka mana kolēģe man kleitu sarunāja, man jau bija doma iet kāzu kleitā – ja neizskatos pēc slimnieces, tad vismaz, lai domā, ka pavisam prātā sajukusi. Kaut kas jau arī jāsaka, savādāk nesmuki, visi naudiņu sanesuši, savilkuši no kartiņām, varētu kaut ko no savas dzejas nolasīt, bet tad visi domās, ka baigā dzejniece atradusies pēkšņi, čakras, redz, atvērušās…. domāja latvietis parastais un zāģēja sev kājā.
Es nezinu, vai es tiešām šo visu domāju no sirds, bet pavisam godīgi, šīs un vēl miljons citas domas, kā arī miljons runu versiju vēlās pa manu zāļu apdullināto galvu katru mīļu dienu, kopš uzzināju par šo notikumu. Es jutos neērti mūziķu priekšā, es joprojām jūtos, to gan varu pateikt atklāti. Tādēļ, ka zinu, cik viņiem ir aizņemti grafiki un ka viņus gaida mājās ģimenes un viņiem nācās man ziedot veselu dienu, lai nodziedātu vienu dziesmu, lai nospēlētu pāris skaņdarbus, jo, redz, lielākā daļa kolēģu izdomāja, ka vajag. Lai nu kā tur būtu esmu bezgala pateicīga katram no viņiem un visiem kopā, bet jūtos neērti…Es strādāju ar to. Tādēļ eju terapijā, lai atrastu sevi, lai pieņemtu sevi, lai iemīlētu sevi un nejustos par visu vainīga un visiem parādā. Daudzi saka, ka Vēzis ir slimība, kas nāk no iekšām, proti, Tu pats kaut kādā ziņā esi pie tā vainīgs un tad jau sanāk, ka tādēļ, ka neesmu varējusi ar sevi tikti galā, esmu saslimusi un tagad Jums visiem mani jāglābj….gandrīz kā alkoholiķis. Tur laikam rodas arī tā vainas sajūta. Bet kā ir ar cilvēkiem, kuri ir ļoti, ļoti labi, piemēram, priesteri…kāpēc viņam ir vēzis? Vai mazam bērnam? Es savas problēmas meklēju bērnībā, bet bērniņam tak vēl nemaz nav vēl mamma paspējusi neko sabojāt (jo mammas vienmēr ir vainīgas – par šo varētu atsevišķu tēmu, jo visas pēdējās reizes, kad eju meklēt sevi pie kāda no cilvēkiem, kuri redz lietas savādāk, pirmais jautājums “Kādas ir Tavas attiecības ar mammu”. Man jau viņas žēl paliek, goda vārds. Lieciet manu mammu mierā, mēs esam pudu sāls izēdušas, izkliegušās, izraudājušās, pietiek. Mana mamma ir lieliska un es viņu mīlu.)?
Tā kā esmu ceļa sākumā, tad man ir miljons jautājumu, ļoti maz zināšanu, bet uzskatu sevi par labu cilvēku un smaids ir bijusi mana vizītkarte vienmēr. Es ticu, ka smagi kritīšu, bet zinu, ka celšos un mēģināšu to pierakstīt, jo viss aizmirsīsies. Manā gadījumā ļoti ātri, jo esmu super izklaidīga – ārsti saka, ka tas no zālēm – ticēsim 🙂 Nekomentējiet, neiedziļinieties, nelabojiet kļūdas…vienkārši pasmaidiet par mani un ja vēl kāds smiekliņš izspruks, mana misija būs zenītā!
Mīlestībā,Sondra