Par vienkāršu mīlestību.
Tieši tik banāli, tieši tik vienkārši es tikko nolēmu noslēgt savu rakstisko gadu.
Ar un par mīlestību, kura ir vienkārša, kura neko nepieprasa, kura ir blakus un silda, kura nemāca, kura dod, kad nepieciešams, savāc drumstalas ap Tevi. Savāc tās siltā saujā un klusi saber Tavās kabatās, lai tad, kad atkal būsi gatava savākties, vari pasmelties no kabatām un salīmēt savas dārgās drusciņas atpakaļ vietiņās.
Par mīlestību, kurai nekad nejūties parādā. Par mīlestību, kura nepieprasa uzmanību vai atskaites. Par mīlestību ar kuru kopā ir tik labi, ka gribas visu dzīvi izstāstīt un vienlaikus negribas bilst ne vārda, tik vien kā pasēdēt blakus, pabūt kopā un saprast, cik sasodīti smaga ir dzīve (jeb “fuck my life”). Nobirdināt karstu rūpju, apjukuma, dusmu, baiļu, vainas apziņas, kompleksu, neziņas piepildītu asaru un aizlaist (sarunvalodā “aizpirst”) to visu nebūtībā ar kārtīgu smieklu devu ar pavisam melna humora cepurīti. Lūk, kāda mīlestība – pavisam vienkārša, vai ne? Vai nē? Vai tāda vispār pastāv šajā realitātē?
Man kārtējo reizi nav pareizās atbildes, man ir tikai jautājumi un ļoti savtīgas pārdomas par tiem. Šogad sapratu, ka mīlestība ir vienīgais, kas mani tur pie kaut kādas realitātes – tā ir kā tāds apvalciņš visām citām sajūtām un vērtībām. Kā tāds dāvanu maisiņš, no kura var izvilkt dāvaniņu, kad tas nepieciešams. Ja nav šī mīlestības maisiņa, tad Tu cilvēks sabāz visas savas vērtības, zināšanas un sajūtas kabatās, piedurknēs, zeķēs un cepurēs. Tās birst ārā, kad vajag, kad nevajag, kur nedrīkst un kur vajadzētu pavisam paklusēt. Tās aizmirstas brīžos, kad tik ļoti ir nepieciešamas un tad Tu nes visu saujās, lai nepazūd un tad ir pavisam traki, jo netiec galā ar visu savu mantību. Tādēļ, labi, ka ir mīlestības maisiņš, kurā visu salikt un tad pagrābt, kad vajadzīgs to, kas nepieciešams īstajā brīdī un īstajā vietā.
Ļoti tēlaini man sanāca, es zinu, bet savējie sapratīs. Man kaut kā skumji šodien un pati ar sevi daudz runāju, mēģinu saprast, kādēļ tādas sajūtas. Rakstot šo sapratu, ka man nākamgad jāpiestrādā pie pareizrakstības un vārda “un” lietošanas (krietni par daaaaudz). Kā arī to, ka jābeidz mērīt un salīdzināt, ko tad tas gads ir atnesis. Ir jāsaprot, ko es šajā gadā esmu iemācījusies, ko esmu sajutusi un ko sapratusi. Jāmēģina neko negaidīt no Jaunā Gada, bet piefiksēt, ko man gribētos piedzīvot, ko es vēlētos iemācīties un ko apņemos “darīt” – “nedarīt” lietas labā.
Mana 2018. gada lielākā vērtība ir mans mīlestības maiss, kurš ir kļuvis daudz spēcīgāks un piepildītāks. Ja kādreiz tur valdīja haoss un tumsa, tad tagad es jau sāku nojaust tā saturu, lēnām to revidēju un pats maiss kļūst izsturīgāks (maisiņš vaig? :)) ). Vispār maiss ir tāds labs salīdzinājums – jo ir tādi maisi, kuri ir izturīgi un tos lieto atkārtoti un tad ir tie, kurus paķer veikalā un pēc tam met ārā un tie miljons gadus mētājas pa pasauli maitā gaisu, tad ir visādi ekoloģiskie par kuriem Tu piedomā un tie mazliet mazāk to gaisu maitā. Iespējams pat, ka Tu lieto to mazliet ilgāk par to parasto maisiņu – tā teikt, divreiz uzkāp uz viena grābekļa…Diezgan interesantas līdzības sanāk. Mēs dzīvojam tādā maisiņu pasaulē gribam to vai nē. Tik katram atliek izvēlēties savu maisiņu un piepildīt to ar savu saturu – ātro vai ilgtermiņa, tas jau katra paša ziņā.
Lai spēcīgi maisiņi, lai bagātīgs saturs, lai viegla nešana un iedvesmojoša dalīšanās ar tā saturu un papildināšanu! Lai visas Jūsu sajūtas, iedvesmas, pieredzes un vēlmes ieskauj mīlestība.
Jo…”Mīlestība ir patiesais skolotājs” #verba
Prieciņā,
Sondra