Es mīlu savas dāmas, es mīlu Paulu – viņas tiešums dažreiz aizsit elpu, bet viņas mīlestība un šarms apburs ikvienu. Šis virsraksts pieder viņai. Pat neuzdrošinos pieņemt laurus par šo sulīgo un tik ļoti patieso vārdu salikumu. Paskaidrošu kāpēc.
Divi gadi. Šodien paliek divi gadi, kopš manā dzīvē ir ienākusi viena maza sirds, viena liela personība un elpu aizraujošs skaistums – Emīlija. Pirms diviem gadiem ap šo laiku es vēlos, kā nogatavojies ķirbis no komposta kaudzes un jau nojautu, ka viņa pavisam drīz būs klāt. Es šoreiz nebūšu pieticīga un teikšu, ka man viss salīdznoši labi izdevās. Biju gatavojusies, biju spēcīga, biju droša un man bija lieliskākā atbalsta komanda (Rihards un Dūla Baiba)…Cīnījos ar sāpēm kā īsts kareivis un devos kaujā saņēmusi visu dūšu, kas man bija 30 gados sakrājusies. Kad biju nocīnījusies jau pusi dienas, ēdiens iekšā vairs neturējās, sapratu, ka brīdis ir pavisam tuvu un sāku jau arī nedaudz nogurt. Devāmies uz Siguldu – tas laikam bija pats trakākais visā šajā notikumā. Man brīžiem šķita, ka es tik tiešām palikšu turpat mašīnā, bet tagad saprotu, ka viss bija perfekti. Pl. 23.15 uzkāpu uz “krēsliņa”, mani uzreiz aizsūtīja uz dzemdību palātu. Rihards paspēja ieskriet palātā, kad pārdesmit minūšu laikā Emīlija bija klāt – 23.42. Dzemdību ilgums 27 minūtes. Tās bija baisākās un skaistākās minūtes manā dzīvē. Es reāli lepojos ar sevi! Bez diršanas! (atvainojos par brutālo leksiku šajā rakstā,bet savādāk nevar attēlot tās sāpes, emocijas un to ārprātu, ko piedzīvo sievietes ķermenis dzemdībās)
Ir pagājuši divi gadi – mans bērns ir sasodīti skaists, priekpilns un neaptveramas mīlestības piepildīts. Es esmu cīnījusies šos divus gadus pati ar sevi – pilnīgi pazaudējusi savu iepriekšējo “ES” un būvējusi to no jauna (varbūt līdz palodzēm esmu tikusi). Nav bijis viegli, bet joprojām smaidu un baudu to, kas man ir! Esmu pateicīga par ikvienu, kurš ir man blakus! Esmu ar abām kājām šeit un tagad vairāk kā jebkad.
Tāpēc, jautāju – kur ir mans piemineklis, bļ**?! 😀 😀 😀 😀
Es ticu, ka Jums katrai būtu tieši tikpat daudz jaudīgu lietu, ko sarakstīt savā pēdējā gada vai divu gadu rezumē. Un zinu, ka esat ar savu dzīvi tikušas galā tikpat meistarīgi kā es (svariņu teorija)! Sarakstiet savu “I did it” listi beidzot “To do” listes vietā un pieprasiet savu pieminekli!
Labi, vismaz paceliet glāzi priecīgi burbuļojoša Prosecco!
Mēs esam spēkpilnas, mēs esam lieliskas mēs esam Mammas – SUPER – Sievietes!
Mīlestībā,
Sondra
Foto: Klinta Kalneja