vasarniece ēnā

Sveikas mīļās manas vasarnieces!
Manā pusē iestājies neliels klusums, bet ne jau tāpēc, ka meditēju te viena savā Zeltiņu ielā, bet tādēļ, ka apkārt kūsā dzīve – vasara, darbi, nedarbi un kaut kas tur par veseļošanos arī… 😉
Patiesībā pagājušajā nedēļā piedzīvoju diezgan smagu “bedri”. Par “bedrēm” saucu tos brīžus, kad jūtos pavisam čābīgi un mēģinu sevi motivēt ar brangu spērienu pa pakaļu, lai tiktu atpakaļ uz sava čuk-čuk bānīša sliedēm. Sāka man dikti sāpēt viens celis, tad pēda, tad otrs celis un otra pēda. Vienu rītu pamodos un domāju, ka palikšu ka nu gultiņā un nekur neiešu, jo tas nav fiziski iespējams. Bet nu tā tas nenotika (šis ir tas spēriens)…cēlos un gāju, iedzēru pretsāpju zāles un kustējos. Šajā nedēļā jūtos daudz labāk, bet līdz galam labi nav. Atradu zelta maliņu šai situācijai, proti, tiku pie jauniem apaviem, jo sapratu, ka nekas no tā, kas jau ir manā īpašumā, neatbilst manām prasībām un fiziskajām iespējām. Tā kā, ja Jūs mani redzat svārkos un kedās, biksēs un kedās, vakarkleitā un kedās tas nav īsti tādēļ, ka man ir krasi mainījusies stila izjūta, bet tādēļ, ka mans stils šobrīd pielāgojas man tik ļoti “mīļajiem” saules stariem un kedām, kuras šobrīd ir vienīgās, kurās varu paiet un kuras arī pasargā mani no tiem pašiem stariem. Dažbrīd kombinācijas man sanāk interesantas, bet tāda ir dzīve un es cenšos no šīs situācijas paņemt labāko un uztvert to, kā iespēju paspēlēties ar savu vizuālo tēlu un iespējams noriskēt daudz vairāk nekā to darītu pirms diviem gadiem. 🙂 Gribas teikt, ka esmu vairāk vai mazāk no bedres ārā, bet tāda svārstīga sajūta ir, būšu pavisam atklāta. Varbūt arī tādēļ, ka pēdējā laikā saņemu arvien vairāk ziņu par sev zināmiem cilvēkiem, kuriem atklāj līdzīgas diagnozes, vai šīs diagnozes atgriežas, vai pavisam bēdīgi – cilvēks pamet šo pasauli. Un man nav īsti skaidrs, kā ar šo informāciju tikt galā. Kā lai dzīvo harmonijā un priekā pasaulē, kurā nav taisnības? Kā lai audzina savus bērnus šādā pasaulē? Kā lai vispār saņemas bērnu laišanai pasaulē? Tiešām nezinu…tikai ticu, ka ir kaut kāds augstāks spēks, kurš mums stāv klāt, kurš mūs pasargā un kurš arī iedod tos dzīves “citronus”. Vai tas ir Dievs, vai tie ir Senči, vai Citplanētieši, vai paralēlā realitāte (varbūt, ka šis ir sapnis un sapņi ir mūsu īstā realitāte, vai vismaz apzinātā daļa no tās), varbūt mēs esam kaut kāds ļauns eksperiments, lai izglābtu kādu citu pasauli, varbūt man jābeidz skatīties Zinātniskās Fantastikas filmas…Bet man tiešām nav loģiska izskaidrojuma. Un runā ar ko gribi, neviens nekad neatbildēs konkrēti. Labākā atbilde, ko es zinu – jāmeklē sevī. Tad nu es sēžu un meklēju…Jo man ir iedots laiks, pavisam dārgs laiks (aptuveni 120 000 euro gadā). Un atkal atgriežos pie tā, ka jāsāk ar pamatiem. 30 gadus dzīvo un domā, ka nu tik būšu gudra un visu sapratīšu un tad hopā, saproti, ka vispār neko nesaproti un liec to puzli atkal no jauna. Iespējams šoreiz tie puzles posmiņi ir savādāki un arī licējs to dara ar citu “aci”, bet princips jau nemainās – “sēdi un attīsties”!
Bet lai nebūtu pavisam skumji, gribu teikt, ka kopumā jūtos labi, meklēju kreatīvus veidus kā baudīt vasaru un siltumiņu, ļoti gaidu nākāmo nedēļu kad ar daļiņu no savas A komandas dosimies uz Roju. Un tā kā man ir beidzies Bērna Kopšanas “ATVAĻINĀJUMS”, tad beidzot beigšu atpūsties un sākšu kaut ko arī darīt 😀 Esmu lielu sapņu un mazu sapnīšu piepildīta. Gribas visu uzreiz un daudz un ar jaudu, bet apzinos, ka jāsāk ar mazumiņu, tā kā degunus augšā, muguras taisnas, mati (tie kuri nav pielipuši pie kakla) plīvo vējā un baudām šo Simtgades vasaru cik vien spējam! Lai pietiek līdz pat Februāra stindzinošajam vējam 😉
P.S. Man ir jāatvainojas, ka pazudu ar savu “gaļiņas cilāšanas” plānu, bet sapratu, ka man īsti nav spēka, lai uzņemtos šāda pasākuma koordinēšanu un šoreiz izvēlējos šo enerģiju ieguldīt projektā “brīvdienas divatā ar vīru”. Kas veiksmīgi rezultējās ar izbraucienu uz Saaremaa. Par to mēģināšu pavisam drīzi uzrakstīt…par piedzīvojumiem ar sauli, par kopā būšanu ar mīļoto un par mazo “kaifiņu” ķeršanu. 
Bučas un satiekamies nu jau arī ielās :*
Sondra