Vasara pilnbriedā, visi aizņemti ar brīvdienu plānošanu, atveldzēšanos un maksimālu aizmukšanu no darbiem. Kāmēr top diezgan padaudz citu stāstu un domu no manas puses, gribu vēl padalīties domās un sajūtās par simtgades Dziesmu un Deju svētkiem.
Arī es pabiju noslēguma koncertā un aizdomājos par to, ka mani vairāk aizkustināja viss cits, bet ne tik daudz pats koncerts. Protams, Lūcijas Garūtas Tēvreize un koru jauda man izgrieza iekšas, arī gaismu meistars Oskars Pauliņš bija pastrādājis godam un lika uz mirkli aizrauties elpai un pazust viņa radītajā gaismas performancē, karogs lika pamosties visām iespējams ierūsējušajām patriotisma šūniņām (cerams tās pamodušās ar maziem patriotiskiem zobentiņiem un lāča ausīm aizdzīs kādu no tām šunām, kurām nav manī jāatrodas 🙂 ). Taču mani daudz vairāk aizkustināja tas, ka mani paņēma līdzi kā plus viens un tas bija tik ļoti jauki, sajutos pavisam īpaša. Pacilāja tas, ka pirmo reizi varēju ar lepnumu uzlikt savas Omes dāvāto dzintara kaklrotu (tā ir dikti sena un vienmēr domāju, kur tad es tādu uzlikšu) un sajust savas ģimenes elpu sevī (izrādās, ka tāda ir arī manai ģimenei). Sajūsmināja ēdienu un dzērienu zonas aizņemtība un tas, ka koncerts vēl nebija sācies, bet čipsi jau bija beigušies. Līdz sirds dziļumiem aizkustināja sieviete, kura pienāca klāt un teica, ka sekojot manam stāstam no paša sākuma, ka tas viņu ir ļoti uzrunājis un aizkustinājis un ka viņa patiesi cer, ka ar mani viss būs kārtībā. Atmiņā noteikti paliks pēc koncerta pica ar Milleru pāri – atmosfēru un picas garduma pakāpi nav iespējams aprakstīt, tur vienkārši bija jābūt, lai to saprastu. Un tā es ar prieku devos mājās aizkustināta, iekustināta, pabarota, padzirdīta, padziedājusi, pasmējusies un krietni sagurusi. Mans grand finale bija dziedošais tramvajs, kur visi jautri dziedāja tautas dziesmas un ar “kur tu teci gailīt’i manu” es noslēdzu savu Dziesmu un Deju svētku svinēšanu. Apmēram tādas manas sajūtas.
Bet es noteikti neesmu nekāds viedokļa līderis vai profesionālis, kurš gāja kaut ko vērtēt. Es gāju sajust un esmu ļoti priecīga par to ko sajutu…tas tikai nenotika tik daudz pašā koncertā.
Pavisam nesen noklausījos Libido of Life sarunu festivālā Lampa (atvainojiet, bet diemžēl vai par laimi šo fondu pieminēšu salīdzinoši bieži un ne tāpēc, ka Inesīte ir tā dibinātāja, bet gan tāpēc, ka mani ļoti šobrīd uzrunā tie cilvēki un tās tēmas, kuras viņi piedāvā un palīdz risināt). Proti, Ansis Jurģis Stabingis teica, ka ir forši gribēt un priecāties par to, kas mums ir un jābeidz domāt par to kas mums nav, jeb jābeidz negribēt to, kas mums ir (kalamburs var sākties). Es saprotu tā – tad nu es aizeju uz koncertu – paēdu, padzeros, pavadu labi laiku. Koncerts ir ok, bet nav wow. Man ir divi varianti: Nr.1 sēdēt un pārdzīvot, cik viss ir slikti. Ka pūš vējš un man ir auksti, ka soli ir cieti, ka koris dzied šķībi (mazliet drāmas) un mājās arī nevar tikt, kad gribas…es taču galu galā esmu pavisam slims cilvēks, vai tad par to nav informēta visa pasaule? 😀 utt. Tad ir Nr.2 Pieņemt, ka no koncerta es nesaņemšu visu, ko esmu tā kā iedomājusies. Paņemt to, ko varu paņemt un priecāties par šo pieredzi un maksimāli to izbaudīt.
Vispār tā pamata doma jau ir gaužām vienkārša – priecājies un uztver visu mazliet vieglāk! Un paldies Libido of Life, ka viņi to atgādina visos iespējamos veidos. Vispār ļoti iesaku, ja ir apmaldīšanās sajūta dzīvē, viņi liek aizdomāties par lietām, liek uzdot sev jautājumus. Mēs vēl par viņiem noteikti dzirdēsim 😉
Es centīšos turmāk rakstīt mazliet biežāk, jo tiešām ir jau sakrājušās dikti foršas domiņas, kas jāpiefiksē un varbūt arī noder ne tikai man.
Baudiet un priecājieties!
Sondra