Ir vasara…tik ļoti brīnišķīga, saulaina, aromātiska un garda vasara! Es cenšos to tvert ar katru elpas vilcienu un esmu apņēmusies katru dienu izdarīt vismaz vienu lietu, kas man sagādā prieku – sākot ar spontānu braucienu uz Kalteni un beidzot ar melleņu trauka izēšanu.
Šī vasara noteikti paliks manā atmiņā kā pretrunīgākais laiks manā mūžā, jo tik laimīga un nelaimīga jeb pazudusi es neesmu bijusi nekad. Ir tik daudz pārmaiņu, tik daudz emociju (tas gan ir zāļu ietekmē. Tādas hormonu vētras es pat grūtniecības laikā nepiedzīvoju) un tajā pašā laikā pilnīgs notikumu vakums, pilnīga neziņa par to, kas būs rīt. Ar šo visu ārprātīgi filozofisko tekstiņu es gribēju aizsākt un piefiksēt kādu domu, kura man radās uz kādas terasītes, apmēram divos naktī odu (jeb knaušu) mākonī dzīves apreibušu dāmu kompānijā un tā doma atgriežas ik pa brītiņam vairākās sarunās pēdējo dienu laikā – “svariņu teorija”.
Esmu vairākkārt saņēmusi tādus mazliet mulsinošus tekstus par to, ka jums nav ne jausmas kā tagad ar mani komunicēt jeb “ko ar mani iesākt”, “ko man drīkst jautāt”, “ko nedrīkst jautāt” vai drīkst vispār manā virzienā elpot. 😉 (jā, man patīk mazliet dramatizēt) Es tad gribētu izmantot šo kanālu un pavisam skaidri un gaiši pateikt, ka
pirmkārt: Esmu vēl dzīva un šos visus jautājumus var pajautāt man pašai;
otrkārt: Gribu dzirdēt visus jautājumus, kas jums ir un vēlos tos dzirdēt, kāmēr esmu dzīva 😀 (jums tiešām jau ir laiks pierast pie maniem melanjiem jociņiem);
treškārt: Joprojām esmu tā pati Sondra, tikai mazliet atklātāka, iespējams, mazliet asāka un egoistiskāka, bet ar plašāku skatu uz dzīvi un apzinātāku mīlestību pret katru no jums. Protams, man pēdējā gada laikā ir nākušas klāt jaunas dzīves lomas, bet mums katrai ir savas lomas un mēs ar tām strādājam no visas sirds un cik vien mums spēka. Līdz ar to mana loma ne ar ko neatšķiras no jūsējām…nu labi, tai ir lielāks risks būt īsākai par citām lomām manā dzīvē (šī ir tā “svariņu teorija” – turpinājums sekos);
ceturtkārt: Es ļoti gribētu, lai jūs mani uztverat kā cīņas līdzgaitnieku, nevis ievainoto. Ar zobiem noraujiet no sevis auduma strēmeli, apsaitējiet manu asiņojošo brūci, uzsitiet man pa plecu (iedodiet buču un malciņu konjaka) un dodamies nākamajā cīņā. (Nu jūs sapratāt manu ainavisko kino domu).
Tātad, definīcija “svariņu teorija”(mainīsies simtkārt un ik pa brīdim, bet tomēr…) –
Iedomājieties savu dzīvi, kura ir sadalīta un ievietota svariņos (tādos, kuri ir divi trauciņi un viņi balansē atkarībā no smaguma) un iedomājieties, ka jūs valdāt pār šiem svariem un jūsu galvenais uzdevums ir tos turēt līdzsvarā. Šādi es iedomājos savu dzīvi, jo mūždien visam ir jābūt līdzsvarā un tas ir grūtākais uzdevums pasaulē. Jābūt balansam starp darbu un ģimeni, veselību un kaitīgām izpriecām, draugiem un ģimeni (jeb draudzenēm un vīru), klausīšanos un runāšanu, seksu un (nevaru uz sitienu izdomāt, ar ko balansē sekss, bet pieņemu, ka katrai būtu sava versija.)…īsāk sakot, katrai ir savi “starp” ko ievietot un kurus balansēt. Un mana doma ir tāda, ka mani svariņi ir tikpat smagi, kā jūsējie, tikai man tie “starp” nedaudz atšķiras. Un arī mums katrai atšķiras šie svari un saturs un, manuprāt, nav godīgi apgalvot, ka, lūk, man ir grūtāk, jo man nav tas, bet tev tas ir…vai arī – man ir grūtāk, jo man tas ir, bet tev nav ne jausmas, kā tas ir. Ok, man nav ne jausmas, bet man ir savi svari un es uzskatu, ka mēs katra ieguldām vienlīdz lielus, neaptveramus, pārcilvēcīgus resursus, lai balansētu…
Respektīvi, mana slimība nav lielāka problēma par jebkuru no jūsu ikdienas problēmām un es nepiekrītu tam, ka jūs dažreiz sakāt “ai, manas problēmas taču vispār ir nieks salīdzinoši ar tavējām”. Tā nav, jo arī jūs ieguldāt visu sirdi, dvēseli un vēl vairāk, lai tiktu galā ar savu ikdienu, ar saviem bērniem, ar bērnu neesamību, ar saviem vīriešiem, ar vīriešu sugu kā tādu un derīgu eksemplāru hronisku trūkumu, ar svariem kā tādiem un nepareiziem cipariem, ko tie rāda, ar “slikto matu” dienām, un vispār dienām kā tādām…galu galā ar kurpēm, kuras ir par dārgu un iegādātu blūzīti par naudu, kura bija paredzēta elektrības rēķinam…(šis ir nebeidzams saraksts)
Man tas joprojām ir svarīgi, un es uzskatu, ka jūsu problēmas nav ne par mata tiesu mazākas par manējām un jūs neesat ne švakākas, ne bailīgākas vai nevarīgākas par mani. Mēs visas esam cīnītājas un tā tam būs būt!
Piedodiet, ka tik gari – sakrājies bija! Cerams, ka Jūlijā varēsim visas pacilāt savas gaļiņas, izvēdināt galviņas un vienkārši pabūt kopā!
Mīļoju
Sondra