Ir pagājuši mazliet vairāk nekā trīs mēneši, kopš uzzināju, ka mans ķermenis, kurš pavisam nesen ir atbrīvojies no brīnišķīgās Emīlijas okupācijas, man atkal ir jādala ar kādu. Šoreiz ne ar to patīkamāko sabiedroto, bet laikam jau cīņas biedrus neizvēlas.
Jau mazliet vairāk kā trīs mēnešus dzeru saujiņu mīlīgas rozā un baltas ripiņas, kuras liek manam organismam cīnīties. Kā saka onkulis pie kura braucu ik pa laiciņam parunāties par dzīvi un veselību: “Tavs ķermenis tos melnos dzenā šurpu turpu.” Precīzi tādas ir arī manas izjūtas un tas ir labi, jo process notiek. Izrādās, ka šīs nojautas un sarunas ir pamatotas, jo pagājušajā nedēļā man tika veikta datortomogrāfija, kura iepriekš, tieši 1.februārī vēstīja, ka manā vēderā, muguras zemādā, abās virsnierēs, ap kreiso nieri un aknu ir mezglu ballīte un ka šī ballīte ir vērtējama kā specifiska saslimšana. Atgādināšu, ka tika izveidota branga armija un mēs likām lietā visus iespējamos ieročus, spēkus (par ko es būšu pateicīga visu savu atlikušo dzīvi), lūgšanas kā rezultātā esmu ar jūsu palīdzību un atbalstu tikusi pie slēdziena:
“Stāvoklis pēc terapijas ar būtisku metastātisko mezglu apjoma samazinājumu.” Mana ārstējošā ārste izrakstā piemin vārdus “daļēja remisija”, kas nozīmē, ka pirmā mazā uzvara ir pieveikta un esam uz pareizās takas!
Kā es jūtos? Jūtu nelielu atvieglojumu, ka visas manas un mūsu idejas, paņēmieni un ieguldītais laiks nav bijis velts, viss ir bijis daļiņa no šī rezultāta – katras pagatavotās pusdienas, katrs telefona zvans, katra ballīte, katrs atbalsta vārds un ieteikums. Tas tiešām darbojas! 🙂
Sagurums – no visa šī procesa. Man tik ļoti gribas izlikties, ka nekas nav noticis. Gribas no rīta pamosties uztaisīt kafijas tasi, apēst kruasānu un sēdēt uz terases, švitināt kājas kopā ar Emīliju, kura noteikti apēstu manu kruasānu un izlietu manu kafiju un es skrietu naktskreklā viņai pakaļ pa dārzu…bet nu domu jūs sapratāt.
Bailes – par to, kas būs tālāk un kas mani sagaida pēc trīs mēnešiem, kad būs nākamā pārbaude. Par šo kaut kad citreiz vēl paturpināšu, jo ar šo jautājumu arī strādāju terapijā…neticēsiet, tur ir ko rakt 🙂
Nedrošība – par to, kā lai dzīvo tālāk ar visu šo bagāžu, nestabilitāti un bailēm. Kā lai tālāk plāno savu dzīvi un ikdienu. Man drīz beidzas bērna kopšanas atvaļinājums, ko lai daru tālāk? Vai varēšu strādāt? Vai mani uztvers nopietni sadarbības partneri? Vai vienmēr būšu tā slimā sieviete? Vai tas traucēs manai turpmākajai profesionālajai darbībai? Vai? Vai? Vai? Miljons vai un pagaidām nevienas atbildes, jo es nezinu un arī jūs nezināt. Mēs varam iedzert vīna glāzi un par to pafantazēt, mēs varam izteikt varbūtības, bet mēs nezinām, kas būs tālāk. Es jau saprotu, ka šāda tipa jautājumi nomāc arī tos, kuri neizceļas ar visādām “bagātnieku slimībām” un saprotu, ka mēs visas pa lielam metamies savā ikdienā nezinādamas, kur tā mūs aizvedīs un ko dos. Man tikai jāiemācas būs atkal tas vieglums, drosme ar kuru no rīta pamosties un doties darbos…pašai…patstāvīgi…es zinu, ka tā būs un mani neapstādinās nekādi “mezgli”.
Pāri visam es jūtu prieku, ka neesmu šajā visā procesā viena. Jūtos pateicīga, ka man ir fantastiska ģimene, fantastiskas jūs…Es ceru, ka saprotat, ka bez jums, manas mīļās dāmas, es nebūtu tikusi līdz šī maratona pirmajai atzīmei ar tik labiem rezultātiem. Jūs esat lieliskas katra atsevišķi un neaptverams spēks visas kopā. Es jūs no sirds un patiesi mīlu!
Sondra