Izrādās mana satikšanās ar dabu notika pavisam savādāk. Pavisam operatīvi tikām pierakstā pie kāda ļoti zinoša ārsta Vācijā, Ķīlē. Līdz ar to nolēmām kāpt auto un braukt. Nelidojām tādēļ, ka mums īsti nebija skaidrs uz cik ilgu laiku, līdz ar to tas varētu sanākt viens dārgs lidojums un otrkārt, es kaut kā fiziski nebiju sajūsmā par lidošanu. Vispār es vienkārši gribēju pavadīt laiku ar vīru, klusumā, ar mūziku un sarunām, bet tas lai paliek tepat. Ar sarunām gan mums pavisam nevedās, jo ar katru dienu kļūstu arvien līdzīgāka Andželīnai…tikai pēc ļoti neveiksmīgas sejas procedūras un tikpat neveiksmīgas alerģijas. Nu vispār ļoti līdzīga, bet saulrieta krāsā. Domu sapratāt.
Ar ēšanu man arī vēl nevedās – Kauņā restorānā ēdu salātus un raudāju, tur atgriezties nedrīkstu nekad. Benzīntankos, kad biju piespļāvusi izlietni ar mutes skalojamo un izšķobījusies pie spoguļa, lai apsmērētu visus izsitumus mutē, izstaigāju visas ejas, apskatīju sortimentu un sapratu, ka vai nu man to bail bāzt mutē, vai arī to varētu mierīgi aizstāt ar sauju cukura. Diezgan nepatīkams fakts…ļoti priecājos, kad atradu vienā benzīntankā kefīru! Bez piedevām! Polijā! Vakariņās vismaz kaut kas pa vēderu viļājās.
Pirmajā dienā tikām līdz Poznaņai un palikām ļoti foršā hotelī Hotel Modern – nudien varu ieteikt. Jauns, tīrs, tukšs 😉 un brokastis bija brīnišķīgas. Es ar visu savu ēdienu fobiju paēdu kārtīgas brokastis un labi, ka tā, jo pusdienas izpalika. Ēdienu izvēle bija milzīga un viss bija garšīgi. Mums vēl priekšā bija ceļš līdz Ķīlei, kura pusi es godam nogulēju. Visu cieņu manam vīram, es nekad nebūtu uzņēmusies vest tādu gabalu vienu knābājošu kundzīti, kaut viņa mans siāmas dvīnis būtu (es vēlreiz atvainojos par visiem medicīniski un ētiski nekorektajiem izteicieniem. Es nevienu šai pasaulē mītošo, skaisto cilvēku nevēlos aizskart un nesmejos par citu nelaimēm, ja nu vienīgi pati par sevi un savu nelaimi).
Tā nu veiksmīgi nonācām līdz Ķīlei un izrādās, šī pilsēta ir pie Baltijas jūras! Es savā delīrijā vispār nebiju pat paskatījusies, kur tas atrodas. Vīrs, protams, man sagādājis jauku pārsteigumu un viesnīca ir pāris soļu attālumā no pludmales. Romantiķis! 🙂 Vienīgais, ka todien bija tāda migla, ka knapi varēja saredzēt smiltis, bet no jūras ne miņas, tikai gaisā jūtama tās smarža. Gājām pa prominādi un mēģināju saklausīt kaut lāsīti, bet nekā. Nav Tev nekāda mūžam čalojošā Liepājas pludmale ar vēju, kas “vēdina bēniņus”. Šī ļoti pieklājīga un klusējoša, neizdveš skaņas. Ietērpusies miglas villainē, klusē.
Un vēl visam pa vidu galvā virmoja simtiem versijas kā noritēs vizīte pie ārsta:Scenārijs1: Es ieraudzīšu ārstu un sākšu raudāt. Viņš mani mierinās un viņam paliks manis traki žēl. Viņš mani pārbaudīs no matu galiem līdz papēžiem, izārstēs manas aftas un es mirklī kļūšu vesela.
Scenārijs2: Es dikti labi izskatīšos (ne tuvu neizdevās). Izmetīšu pāris jociņus un nošarmēšu viņu līdz nemaņai. Viņš mani pārbaudīs no matu galiem līdz papēžiem, izārstēs manas aftas un mirklī kļūšu vesela.
Scenārijs3: Viņš mani ieraudzīs un teiks, ka zina manu stāstu un ka ļoti priecājas, ka esmu beidzot ieradusies, jo viņam ir padomā jauna, bezmaksas ārstēšana tieši priekš manis. Viņš mani pārbaudīs no matu galiem līdz papēžiem, izārstēs manas aftas un mirklī kļūšu vesela.
Apmēram tādā garā. Labi, jādodas atkal skalot un smērēt, lai nekļūstu no Andželīnas Džolijas par Mikiju Rurku (visu cieņu māksliniekiem).
Sirsnībā,Sondra