Sākšu ar otro nodarbību, jo pirmā bija pārāk emocionāla un es vispār neko no tās neatceros…tad arī nebija doma kaut ko pierakstīt.
Tātad….Izskatos kā sifilisa slimnieks, nav ne jausmas gan kā tāds izskatās un visu cieņu katram slimniekam, bet nosaukums šķiet pietiekami traks, lai neizskatītos labi. Inga gan laipni smaida un saka, ka neesot nemaz tik traki – “profesionālis” nodomāju savā galvā. Mazliet parunājamies, šoreiz mazāk un labi, ka tā, jo man pilna mute un kakls ar manām mīļajām aftām, kuras rūpējas par manu pēdējo dienu drastisko diētu un asaru kanālu attīrīšanu ēšanas laikā. Seju velk, jo tur notiek zemādas vulkāniņu kongress, kājas sāp, jo tajās iemitinājušies jauni mezglotāji…īsāk sakot esmu kustību un dejas terapijai 100% gatava. Bet es nepadodos, novērtēju savu pašsajūtu ar apaļu 8 (8nieks diezgan atbilstošs, jo tā arī jūtas mana galva, kad kustos). Pateikšu godīgi, es vispār neticu tām telpu sajušanām un krāsu redzēšanām. Varbūt ticu, bet es nekad neesmu neko redzējusi, sajutusi, vienmēr esmu pa acu kaktiņu lūrējusi kā citi meditē. Man nekad nav izdevies – domas skraida apkārt, deguns kasās, dibens spiež, viss slikti. Šoreiz kaut kā mazliet savādāk sajutos, bet nu būsim godīgi – es vispār jūtos kā kaut ko salietojusies lielu daļu laika šobrīd (zāles+temperatūra). Staigājam pa telpu un katru reizi sākam ar izkustēšanos – visu nestāstīšu, bet šodien pievērsām īpašu uzmanību pēdām. Cik bieži Tu domā par savām pēdām? Lieku to pie zemes un saprotu, cik forša sajūta, cik forši ir pielikt pie zemes katru pirkstu atsevišķi pēc kārtas…gribētu novilkt zeķes, bet mans pedikīrs…nuuuuuu to tā nedrīkst pat saukt, sakautrējos un mazliet palika žēl savas pēdiņas. Agrāk regulāri gāju uz pedikīru un priecājos par savām pēdām – tīri glītas man viņas. Tad saprotu, ka man kājās ir dikti foršas vilnas zeķes, bet esmu atstājusi apakašā sintētiskās zeķītes, līdz ar to manas mīļās pēdas nejūt to foršo vilnas zeķu masāžu – sajutos kā tāds purvciema daudzstāvu nama izlēcējs, kurš jaunās durvis liek priekšā vecajām – koridora pusē, lai kaimiņi redz. Atvainojos savām pēdiņām un nosolījos par tām vairāk rūpēties, jo viņas mani atbalsta un palīdz man pārvietoties. Ja man būtu kāda sāpe uz pēdām, es būtu uz gultas, tādēļ esmu priecīga par katru savu skaisto, veselo un lokano pēdiņu. Samīļojiet arī savējās, tās strādā katru mīļu dienu.
Tālāk gribu pastāstīt vēl ko interesantu. Man bija jāveic uzdevums, jāstāv kājās, jāaizver acis un jāsajūt telpa ap sevi. Aizvēru acis un sāku taustīties apkārt. Sajūtu neptverami lielu smagumu uz rokām un sapratu, ka nevaru fiziski tās pacelt. Inga ierosināja apsēsties, ko arī izdarīju. Aizvēru acis un mēģināju pavisam lēnītēm celt rokas, sajutu vieglu siltumu gandrīz uzreiz, Inga paralēli komentēja, lai mēģinu ieraudzīt krāsas, sajust faktūru utt.. Pēkšņi ieraudzīju sevi garā pavasara zālē, aizaugušā pļavā, tālumā koki. Es jutos tik laimīga un tik ļoti es, ka sāku raudāt…Inga pārtrauca uzdevumu un es sēdēju un raudāju. Viņa jautāja, kas noticis un es visu izstāstīju. Viņa jautāja, kādēļ asaras – un man nebija atbildes. Es noteikti par to domāšu. Vienīgais, ko uzreiz sapratu, ka man pietrūkst dabas, pietrūkst pastaigas vienai pašai ar sevi un savām domām, tad varbūt arī sapratīšu, kas tā par pļavu un kas tur īsti notiek. Šīs nedēļas uzdevums tikt uz jūru vai mežu, jāizdomā, kurš būs mans šoferupuris 😉
P.S. Viss sagrozījās mazliet savādāk, jo braucām uz Vāciju, bet šodien Rihards mani pierunāja aizbraukt uz jūru. Izgājām pavisam mazu līkumiņu, bet sajutos daudz labāk. Esat kādreiz kliegušas pie jūras? Es nekad nebiju domājusi, ka tas ir tik ļoti grūti…varbūt uzrakstīšu par to nedaudz vēlāk.
Mīlu un mīļoju,Sondra