Kā jau iepriekš esmu rakstījusi, tieši jūs, manas mīļās dāmas, esat mans iedvesmas un spēka avots. Arī šoreiz pavisam īsā sarunā ar pāris meitenēm, aizdomājos…Atļaušos iemūžināt kārtējā ierakstā.

Jau trešais gads, kad gada sākums ir diezgan spēcīgs manas dzīves plānotājs. Tādēļ vēl jo interesantāk, ka šāds jautājums “iesēdās” man apziņā:

“Sondra, bet kā Tu patiesībā jūties? Izskatās jau viss lieliski, bet kā ir patiesībā?” mani aizķēra un nelaiž vaļā jau vairākas dienas. Tad nu tā.

Patiesībā ir tā, ka es ļoti reti kad tēloju, kā es jūtos. Es tiešām jūs satiekot aizmirstu visu pārējo un jūtos ļoti labi. Es izbaudu tos trakos, smieklīgos, smeldzīgos, neveiklos brīžus, kuros visos slēpjas liels spēks un abpusēja mīlestība. Es tik ļoti izmisīgi cenšos aizmirst faktu, ka ikdienā esmu 2. grupas invalīde ar ļoti nopietnu diagnozi, ka man tas patiešām izdodas brīžos, kad esmu kopā ar saviem mīļajiem. Jo sevišķi svētku brīžos. Kad es esmu viena, tad, protams, man nākas satikties ar sevi un visu to ar ko man pašai jātiek galā. Un ja tā pavisam godīgi, tad gada sākums nav viegls arī šogad, bet šobrīd tas ir psiholoģiski. Katra sāpīte manā organismā man atgādina, kas notika pirms gada. Katrs pleķītis, kuru pamanu no jauna – kas notika pirms diviem gadiem. Tad es saprotu, ka tas viss ir manā galvā un ka man taču ir jābūt priecīgai, ka ir pagājuši divi gadi un joprojām esmu dzīva un veselāka…ar katru brīdi un soli pa solītim veselāka. Analīžu rezultāti pirms divām nedēļām bija labi, vakar saņēmu jaunos – un ir mazliet sliktāk, bet pati jau esmu vainīga. Mazliet par daudz prieciņiem ļāvusies svētkos, bet neko sev nepārmetu – bez glāzes prosecco vai Emīlijas dzimšanas dienas ārprātīgi gardās kūkas gabaliņa es tiešām saietu sviestā. Man patīk sevi palutināt ar ēdienu un kādu dzērienu (šauj man nost 🙂 ). Protams, ikdienā meklēju visādus veselīgos našķus un cepu n-tos veidus veselīgos cepumiņus, mandeļu miltu pankūciņas, kokosriekstu piena un čia sēkliņu pudiņus utt. Bet pienāk brīdis, kad pieeju pie saldumu kārbas un paņemu Gotiņu! Jā un man vienalga, ka tas ir dzīvs cukurs! Ticu, ka sliktāk ir gribēt un nedabūt, visu vakaru mocīties un trīties ap to Govi, nekā ņemt un apēst! 😀 Nu re, tāpēc arī tās analīzes mazliet štruntīgākas – man tā domāt. Jo nekas jau no tā, ko es daru vai nedaru; ēdu vai neēdu nav 100% garantija veselībai. Gluži vienkārši kā tāds Ezītis miglā darbojos ar tiem instrumentiem, kurus varu miglā sataustīt un novērtēju par derīgiem, lai to veselības lāci atrastu.

Trešdien beidzot ir ilgi gaidītā PET pārbaude (skenēs mani no matu galiņiem līdz papēžiem)…Man ir reāli bail. Man vispār ir bail no nākotnes. Un nav ne jausmas, kā dzīvot un sadzīvot ar šo slimību. Nekur jau tā nepazudīs, tā iekapsulēsies (Jo tā ir jābūt un citu variantu nav!) un dzīvos manī kā tāds slepenais aģents 666 un vēros, kā es uzvedos, kā dzīvoju savu dzīvi. Un ja nemācēšu uzvesties, tā var izvelties no sava iekapsulētā posteņa un sadragāt mani un manu ķermeni pelnos. Tā arī var visu mūžu nosēdēt iekapsulēta manī un mana mūža izskaņā mēs laipni viena no otras atvadīsimies, jo tā paliks savā postenī, bet mans gars dosies tālāk. Tā teikt:

“Uz neredzēšanos, Mis Melanoma, paldies, ka iekapsulējies un sēdēji mierīgi. Žēl gan, ka sabojāji pāris diezgan foršus gadus manā dzīvē. Bet nu tu man neko nepadarīsi, es laižu tālāk” 😉

Paralēli tam visam ir arī ikdiena, ģimene, problēmas, prieki un bēdas. Tāpat, kā lielākā daļa mammu brīžiem jūtos visbezcerīgākais gadījums pasaulē. Ir, protams, arī labāki brīži. Mani ļoti viegli iedzen stresā dažādi komentāri no tuviniekiem un sekundes laikā varu sajusties, kā slikākā mājsaimniece, kolēģe, meita, māsa, draudzene, sieva…To gan es bieži neizrādu, bet mani ļoti aizķer visādi mazi izteikumi – es tos 100 maļu galvā un strostēju sevi par jebko. Pēc tam sev saku, ka tā nedrīkst darīt, jo ar slimiem cilvēkiem ir jābūt iecietīgākai (to es pati par sevi, ja nu kas). Un visbeidzot pielietoju visādas psihoterapeites ieteiktas tehnikas, lai nomierinātos, lai pati sev piedotu un pieņemtu, ka šobrīd esmu tieši tāda, kāda esmu.

Man ir problēmas ar uztveri un komunikāciju pēdējā laikā un es to arvien vairāk apzinos. Nezinu, vai tas ir dēļ zālēm, vai tas ir tādēļ, ka mainās kaut kāda mana būtība, bet tik daudz pārpratumu un iekšējo (arī ārējo) konfliktu man nav bijis, es teiktu, nekad. Varbūt tā ir mēness fāze vai zvaigžņu stāvoklis. Varbūt tā tik tiešām esmu es pati, bet saprotu, ka šobrīd ļoti labi jūtos viena, mājās, ar savējiem. Rihards saka, ka tā jūtās arī “distoniķi”, varbūt tiešām tas ir saistīts ar zālēm un nervu sistēmu. Kas to lai zina. Katrā ziņā, neņemiet vērā manas garstāvokļu svārstības. Man pašai nav skaidrs, kas notiek. Ja pēkšņi sēžu klusu un neko nerunāju – man vienkārši tā ir vieglāk. Būt un pieredzēt, bet paklusēt. Jo brīžiem ir sajūta, ka neko jēdzīgu nevaru pateikt…Dažbrīd arī uzrakstīt.

BET labā ziņa ir tā, ka Dienīšu grāmatas projekts beidzot ir nonācis līdz Valsts Kultūrkapitāla Fondam un ja viņi iedos kaut cik naudiņas, tad 1. jūniju rezervējiet ļoti emocionālam pasākumam…šujat glaunus mutautiņus  :))))

Buča, čau!

Sondra