Man ir 32 gadi un es joprojām brīnos par dzīvi un par to, kā lietas un notikumi virknējas ap mums. Kā notikumi sakārtojas pareizā secībā pat neplānojot. Kā mēs satiekam cilvēkus īstajā laikā un vietā. It kā kāds to visu smuki kontrolētu – kā tādu datorspēlīti. Varbūt ka tā arī ir un spēle “The Sims” nav nekāds datorspēļu hits, bet gan reālitātes atspoguļojums? Pieņemu, ka atbildi uz šo jautājumu es nesaņemšu tik drīz un labi vien ir, jo es gribu ticēt, ka ne viss ir saprogrammēts mūsu dzīvēs. Gribu ticēt, ka ir kļūdas un ka tās ir iespējams labot. Atsakos ticēt, ka mēs nespējam mainīt un mainīties. No sirds ticu, ka ir iespējami brīnumi un ka cilvēki spēj laboties, ja vien patiesi to vēlas.
Šonakt ir pilnmēness un manī mutuļo miljons vārdu, domu un ideju, tādēļ gribu padalīties ar kādu atklāsmi, kuru guvu lasot grāmatu “Meklē Sevī” – arī šī grāmata pavisam nejauši pie manis nokļuvusi. Jau gadiem “vaļājas” uz plauktiņa pie gultas ar domu “kaut kad jāizlasa”. Reiz iesāku to lasīt un sapratu, ka vispār neko nesaprotu, kas tur rakstīts. Tagad lasu un ik pa laikam gribas iesaukties “jā, tieši tā!”, “jā, šitā es gribu!”! Īsāk sakot, tagad šo grāmatu atveru tik bieži, ka uz tās nepaspēj sakrāties milzīga putekļu kārta, bet izlasīt līdz galam vēl neizdodas. Tā es vienā nesteidzīgā pēcpusdienā atvēru, lasīju un šo to sapratu…
Esmu vienmēr dzīvojusi ar pārliecību: “Ja es ar cieņu un mīlestību izturēšos pret apkārtējo pasauli un tās iemītniekiem, tad arī citi pret mani izturēsies tieši tāpat!”. Vienmēr esmu centusies būt laipna un pieklājīga, jo, loģiski, es vēlos saņemt tādu pašu attieksmi pret sevi. Taču visā šajā brīnišķīgajā idillē ir viens liels BET. Pēkšņi saprotu, cik ļoti pretrunīgi esmu dzīvojusi visu šo laiku un sāku apjaust, ko nozīmē “sāc ar sevi”.
Šoreiz runa ir par manu ķermeni. Man Dievs/Visums (vienalga, kā mēs to saucam, turpmāk tekstā TAS) jeb TAS ir iedevis ķermeni, kurš ir man kalpojis jau 32 gadus. Visus šos gadus es esmu šo ķermeni lietojusi, pakļāvusi dažādām fiziskām slodzēm, mēģinājusi to pielāgot visādiem skaistuma standartiem. Esmu nemitīgi to kritizējusi un pat diezgan publiski pazemojusi “Man tā besī tā mūžīgā riepa!”, “Man ir tik šķībs deguns, es to ienīstu!” un tā es varētu turpināt, jo pa šiem gadiem ir diezgan daudz sakrājies, kas man sevī nepatīk (joprojām runāju tikai par ārējo izskatu un miesu).
Mans ķermenis visus šos gadus to ir pacietis. Pacietis to, ka viņš nekad nebūs tāds, kā es vēlos un kā esmu iedomājusies, ka viņam būtu jāizskatās. Tad es paliku stāvoklī un sāku nojaust, ka tur slēpjas kaut kas vairāk, proti, mans ķermenis ir kaut kas vairāk, kā miesa un ka tas spēj daudz vairāk, kā vienkārši izskatīties, izpildīt pavēles un pielāgoties. Pēc tam sekoja barošana ar krūti, kas vispār ir kaut kas nepatverams – pilnīgs medžik un par to varētu rakstīt grāmatas, ko gudras sievietes arī dara, taču šoreiz cits fokuss. Manā gadījumā brīnumainajam grūtniecības, jaunās māmiņas laikam sekoja operācijas, tad diezgan pamatīgs svara zudums, pēcāk diezgan baisi izsitumi, tālāk pilnīga atteikšanās no saules stariem (atzīmēšu, ka iepriekš ļoti cītīgi centos izkļūt no “piena pudeles” statusa), matu izkrišana utt. utt. utt. Ir pagājis gads kopš sāku pati sevi mācīties un tikai tagad man atnāca atklāsme par to, ka man ir super ķermenis, kurš spēj visu!!! Tas spēj pielāgoties, atjaunoties, funkcionēt un BŪT SKAISTS (mans vīrs noteikti šo apstiprinās 😉 🙂 ) !!!
Ar kādām tiesībām esmu atļāvusies visus šos gadus tik ļoti darīt pāri tam, kas mani padara par mani un kas ļauj man piepildīt savus dzīves sapņus un veikt pienākumus….galu, galā radīt dzīvību!?!?! Kā es esmu atļāvusies izturēties ar necieņu pret vienu no pašiem lielākajiem saviem dārgumiem un drosmīgākajiem cīņu biedriem – savu ķermeni? Kāpēc es vienmēr pamanījos pateikt paldies ikvienam, bieži par nenozīmīgām lietām un pat avansā, bet vienmēr un konstanti aizmirsu pateikt paldies savam ķermenim par to, ka viņš pacieš manas kaprīzes un dažrbrīd diezgan absurdos lēmumus un pēlumus?
Skatos savas pamatskolas bildes un domāju, cik gan skaista meitene – un tobrīd es jutos kā neglītais pīlēns Nr.1. Es tā jutos līdz pat šai dienai, kad sapratu, ka man ir dots viss lai es varētu būt skaista, laimīga un vesela (šis mazliet sarežģītāk manā gadījumā, bet joprojām ticu, ka būšu vesela pavisam tūlīt). Un man nav itin nekādu tiesību kaut ko pārmest manam ķermenim, ka viņš izskatās vai jūtās kaut kā ne tā, jo viņam ir bijuši sasodīti smagi pēdējie trīs gadi un neskatoties ne uz ko, tas izskatās lieliski un es saņemu komplimentus par to, cik labi izskatos…
Meitenes, es šobrīd esmu tik atklāta, cik vien to spēju un nekas no šī nav kaut kāds mārketinga triks vai PR….es tiešām un no sirds Jums iesaku, paskatieties uz sevi un ne tikai spogulī. Samīļojiet sevi un pasakiet paldies savām kājām, rokām, puncīšiem, krūtīm, sejām, matiem, visam ķermenim par to, ka viņi pacieš un pakļaujas jūsu standartiem un pārbaudījumiem. Viņi cīnās ikdienā ar milzum daudz informācijas, ar abnormālu skaitu baciļiem un visādiem mistiskiem vīrusiem. Viņi paši sevi atjauno, spēcina un dod spēku mums ar prieku doties ikdienas misijā. Mums ir jāsāk mīlēt sevi un jāsāk ir ar ķermeni – jāpasaka tam paldies ar atpūtu, miegu, labu ēdienu un dzērieniem, ar aktīvu atpūtu un jebko, kas sagādā ķermenim prieku.
Es vēl mācos sevi un mācos mīlēt sevi. Varu pateikt, ka gada laikā jau patīku sev par drusciņu labāk, bet viennozīmīgi varu pateikt, ka tas nav viegli. Es nenovēlu nevienam to, kas ir man, tādēļ ceru, ka manas atklāsmes ļaus jums izveidot tādus nelielus attīstības “šortkatus”, lai nav jāiet cauri visai tai peklei. Sāciet ar sevis samīļošanu un sava mīļā ķermeņa, sava tempļa iemīlēšanu. Un nevis par to, kā viņš izskatās, bet par to, ka viņš ir jūsu uzticīgais kalps vienmēr un visur. Arī tad, kad mokāt savas kājas ar neērtām kurpēm, kad iespīlējat puncīšus koriģējošā veļā (tā, ka grūti paelpot), kad masējat to sasodīto celulītu tā, ka zilumi paliek un vēl visas tās skaistuma procedūras, kuras pa lielam ir mūsu iedoma, vēlme, kaprīze. Nemaz nerunājot, par visām tām reizēm, kad aizmirstam paēst pusdienas vai ir gadījusies kārtējā negulētā nakts…Tajā brīdī, kad patiesi un no sirds pateiksim paldies pašas sev un iemīlēsim savus ķermeņus,es ticu, ka tie uzplauks atkal un atkal no jauna un mums tikai jāspēj to novērtēt, nest un ar to lepoties jebkurā vecumā.
Lai iedvesmojošs pilnmēness, Mīļās manas…
Mīlam!
Sondra