Darbi, darbi, darbi, darbi. Pelēks, pelēks, pelēks,pelēks un par veselību kaut kas tur ar bij 😉

Esmu veiksmīgi atgriezusies no Spānijas. Visas manas blaknes ir savā spozmē un plaukumā, bet nezin kāpēc es jūtos tiešām labi. Omei vakar teicu, ka esmu vesela – es taču biju pie Madonnas un visu sarunāju. Viņa mani nepievils es zinu. 😉

Bet ja mazliet nopietnāk, tad šis brauciens bija gaužām dīvains. Ar Rihardu abi smējāmies, ka ir sajūta kā psiholoģiskajā nometnē. Visu laiku cīnies ar kaut kādiem saviem tarakāniem un viņi visi lien arī ārā… Baigi dīvainā sajūta. Trešajā dienā, kad braucām lejā no kalna, lai dotos uz Barselonu, šķiet, mēs abi mazliet uzelpojām. Jo tur kalnos it kā jūties brīvs un klusumā pavisam mierīgs, bet vienlaicīgi arī esi nepārtrauktā domu un sajūtu virpulī.

Madonna bija patiešām maģiska – melna un mierpilna. Kad piegāju pirmo reizi (gāju pie viņas trīs reizes – katram gadījumam. Trīs lietas taču labas lietas.), lūdzu viņai kā sieviete sievietei, kā māte mātei…pacēlu acis un ieskatījos viņai tieši sejā un mani pārņēma tāds siltums, asaras bira kā pupas…nevarēju vairs pateikt ne vārda. Aizgājām vēl uz mazo kapelu tieši aiz Dievmātes un es joprojām nespēju nomierināties. Bet tās nebija izmisuma vai skumju asaras. Sajūta bija tāda, ka no manis kaut kas aizplūst. Un arī tagad par to rakstot, mani pārņem tāds savāds miers. Šis savādais miers ir kaut kas jauns…kā tāds suvenīrs man atbraucis līdzi. Vēl īsti nesaprotu, ko tas nesīs, bet varu teikt vienu, Melnā Madonna neatstāj vienaldzīgu. Par Madonnu vēl majestātiskāki bija kalni. Varētu rakstīt gari un plaši, cik skaisti, cik dažādi, cik iedvesmojoši, cik rosinoši, bet tas katram pašam jāpiedzīvo savos kalnos vai lejās. Visiem, kam saku, ka bijām Monseratā atbild, ka ir tur bijuši un cik tur skaisti…sajūta, ka tur ir bijuši visi un slēpuši to, kā lielu dārgakmeni. Īsāk sakot, kā tādi bībeles varoņi trīs dienas nodzīvojām kalnos un tad gaismas apspīdēti devāmies lejā pie tautas – NOT! 🙂 Vienkārši iekāpām vilcieniņā un viegli noreibuši no kalnu gaisa ripinājāmies lejā…nonācām Barselonā, izkāpām pie pop-up “Latgalītes”. :)))

Pati Barselona man šķita mazliet baisa, visu laiku nepameta sajūta, ka kāds mani tūlīt aplaupīs, bet varbūt vienkārši tā bija tā krasā atšķirība starp mierpilnajiem un graciozajiem kalniem un burzmīgo, šmucīgo, haotisko pilsētu. Cilvēku daudz un dažādu, kā teiktu kāds gudrs cilvēks: “Dieva dārzā dažādas puķes zied!” 😉  Nepārprotiet, man patīk cilvēki. Es varētu stundām sēdēt un pētīt cilvēkus – kā viņi sarunājas, kas viņiem mugurā, kāda ir viņu gaita…citreiz mēģinu iztēloties, kāda ir viņu ikdiena – darba, ģimenes gaitas. Tik lielās pilsētās saproti, cik ārprātīgi daudz cilvēku ir uz šīs zemes, cik dažādi un ne visi ir labi – tas man joprojām nav saprotams, ja godīgi. Kā cilvēks var naktī gulēt vai vispār dzīvot, ja viņš ir kādam ko nozadzis vai pāri nodarījis? Vai šiem cilvēkiem ir kaut kā savādāk “iebūvēta” sirdsapziņa un nevu sistēma?

Es katrā ziņā sapratu, ka ļoti labi jūtos tieši tik lielā cilvēku lokā, kādā ikdienā atrodos, jo tas dod vietu elpai, dod sajūtu, ka esi kaut kas vairāk kā tikai viens no miljarda, dod iespēju paburzīties cilvēku masās, bet arī pazust tukšās ielās, parkos, pļavās, mežos, pludmalēs. Mani pārņēma sajūta, ka dzīvojam ļoti tīrā vidē un arī mūsu bērni dzīvo salīdzinoši tīri – no piesmakušajiem metro gaiteņiem, neskaitāmām ātro ēdienu kafejnīcām un jau iepriekš sagatavotiem ēdieniem, kuru sastāvā ir visa Mendeļejeva tabula. Lielpilsētās trūkst vienkāršuma, tādēļ man laikam mazliet vairāk patīk mazas pilsētas, tādēļ mīlu Itāliju – viņi kaut kā vēl prot arī lielpilsētās paturēt vienkāršību un tīrību. Es, protams, neesmu bijusi visās pilsētās un Spānijā tikai apostīju gaisu, bet pagaidām man nav sajūtas, ka gribu tur atgriezties. Vismaz ne Barselonā.

Jūtos mazliet izkratīta no biksēm emocionāli, fiziski un garīgi, kas bija arī mērķis. Un tas savādais miers…varbūt tā ir Madonna, varbūt tie ir kalni, varbūt tieši tā trakā Barselona, kuras haosā saproti, ka Tavam iekšējam haosam nav ne vainas, jo visa pasaule tādā dzīvo – kaut kādā mistiskā veidā funkcionējošā bardakā, kur visam un visiem atrodas vietiņa un laiks.

Šobrīd gribas mieru, gribas sakārtot domas, gribas atgriezties darbos, gribas priecāties par jau padarītajiem maziem darbiņiem, gribas mesties iekšā nākamajos darbos, gribas nedomāt par Vēzi, gribas kalt nākotnes plānus, gaidīt pavasari, pucēties, dzert šampanieti, pazust smieklos un jaukos vakaros ar katru no jums un visām/visiem kopā. Gribas būt un prast to patiesi sajust un izbaudīt līdz kaulam.

Lai izdodas!

Mīlestībā,

Sondra