Kādam var likties, ka manī gadiem ir krājušies vārdi un es tagad ņemu un no savām super dziļajām krātuvēm roku ārā savus dimantus (potams, kādam tie ne tuvu neizskatās pēc dimantiem un tas ir pavisam normāli). Bet arvien vairāk saprotu, ka mani dimanti esat jūs visi un tie notikumi, kurus kopā piedzīvojam. Tās sarunas, kuras rodas tīšām un netīšām plānotas un organizētas. Pamatā, protams, es laižu to caur savu prizmu un pielīdzinu savām sajūtām, bet lielākajā daļā mani ir iedvesmojuši jūsu teiktie vārdi vai atziņas un par to jums katrai un katram milzīgs paldies.
Pirms brīža satikos ar vienu no saviem cilvēciņiem un nonācām pie sarunas par personiskajām robežām. Cik interesanti, jo tieši šo tēmu pirms pāris nedēļām risināju pati sevī un kādā no terapijas nodarbībām. Kas tad ir šī personīgā robeža? Vai mēs vispār apzināmies, cik tā ir liela un kam ir ļauta brīva vai ne tik brīva pieeja mūsu personīgajai telpai? Man ir iedots tas ekskluzīvais laiks, kad varu apsēsties un par to padomāt un to parisināt. Pavisam primitīvi uz grīdas izveidoju laukumu, kurš man šķita ērts lielumā un apsēdos tam pa vidu – tā bija mana izpratne par to, cik liela ir mana fiziskā privātā telpa un kur es jūtos vislabāk šīs telpas ietvaros. Jautājums – kā to nosargāt? vai es vispār protu to sargāt? kurš vēl atrodas šajā telpā? kurš tur ielaužas un kāpēc es to pieļauju? Un tad nonākam pie tā, ka tā jau nemaz nav fiziska robeža, bet gan emocionāla, garīga, psiholoģiska. Ko ar to visu iesākt? Tik daudz jautājumu un nevienas atbildes…tikai likumsakarības un katram sava recepte, protams.
Man palīdzēja šis pleķis uz zemes, kuram es sēdēju vidū un mēģināju saprast, kur es sēžu, kas atrodas man apkārt un kā lai es dzīvoju tā, lai jūtos ērti, droši un spēkpilni, lai mani visur pavada šis “pleķis”, kas ir kaut kas elastīgs, pietiekami caurspīdīgs, lai būtu labsirdīgs un aicinošs ikvienam, bet absolūti nesatricināms tiem, kuri izmanto labsirdīgo caurspīdīgumu, nesadragājams tiem, kam vienkārši nav nekādas teikšanas pār manu personisko telpu. Jo tā ir mana. Un es esmu pašpietiekams, pieaudzis cilvēks, kuram ir šī sava telpa un ir tiesības uz to. Un ir ok, ja es nevēlos kādu ielaist šajā telpā un ir ok, ja Tu nevēlies mani ielaist savā personiskajā telpā. Un ir ok par to painformēt otru cilvēku un nejusties par to vainīgai.
“Stop! Piedod, es ļoti novērtēju Tavas rūpes, bet es jūtos nekomfortabli. Es jūtos aizskarta, nenovērtēta un ļoti vēlētos, lai mēs risinātu turpmāk šos jautājumus savādāk…kopā un ne šādi. Lai arī, cik aizņemta vai ar sevi pārņemta es Tev šķietu, lūdzu, rēķinies ar mani un manu personīgo telpu. Lūdzu, nepieņem mani par pašsaprotamu; “nenoraksti” mani; nepieņem lēmumus manā vietā!”
Šis citāts nav domāts nevienam un nevienai…tas ir kaut kas, ko vajadzētu paturēt prātā mums katrai brīdī, kad noklusējam, kad norijam kārtējo krupīti mīļā miera labad. Vai šāds teikums dikti aizvainos to otru cilvēku? Man ir aizdomas, ka nebūs tik traki, bet Tev (un man) pašai iespējams novelsies milzīgs akmens no pleciem.
Nestiepjam akmeņus…runājam, mīlam un sargājam sevi un savus mīļos! Es tikmēr trenēšu savu pleķīti, lai tas vienmēr mani pasargā un sasilda jūs, kad tas nepieciešams 😉
Mīlestībā,
Sondra