Dažreiz ir jāatkāpjas, lai ieraudzītu kopainu. Dažreiz ir jāaizver acis, lai saredzētu. Dažreiz ir jāstājas pretī bailēm, lai ar tām tiktu galā. Dažreiz ir jāizraudas, lai priecātos…Dažreiz ir jāiekāpj autobusā uz Liepāju, lai pabūtu ar sevi un savām domām.

3 stundas un 40 minūtes – laiks, kuru pavadi autobusā un vari darīt, ko vēlies: gulēt, lasīt, rakstīt, domāt, skatīties, ēst, dzert, klausīties mūziku. Citam visas šīs darbības ir ikdiena un šķiet “Boring! Ko Tu tur muldi!”, bet es šoreiz sapratu, ka šāda laika pavadīšana man nozīmē un dod ļoti daudz. Es mīlu savu ģimeni, bet ir tik labi ielikt ausīs “austiņas” un atlaisties krēslā zinot, ka turpmākās 3 stundas Tevi neviens netraucēs (sevišķi tad, ja autobuss ir patukšs). Sajutu to kā meditāciju, kad manas domas nomierinājās un es vienkārši baudīju laiku, kas man dots. Turpceļā man bija pāris uzdevumi, kuri bija jāizpilda un arī ceļojuma galamērķis bija mazliet satraucošs, jo biju kā pārstegums savai mammai un mums pirmo reizi mūžā bija “meiteņu diena” ar mammu un māsu. Bijām pie foršās Ilzes Tigules uz auskaru darbnīcu, tad aizgājām uz kokteili turpat netālu “Bufetē”. Šķiet, pavisam saprotama diena, bet mūsu ģimenei tas bija kas jauns. Māsai šogad būs 19 gadi un mēs nekad, nekur neesam bijušas trijatā. Bija, protams, savi kritumi un nesaprašanās, kā jau sievietēm, bet kopumā, manuprāt, pārsteigums bija izdevies un visas tikām pie brīnišķīgiem auskariem un pavadījām laiku kopā. Gribu šoreiz patiesi koncentrēties uz to, kas izdevās, nevis uz to, kas nebija tik labi.

Lai nebūtu tik gari es pa punktiem sadalīšu to, ko paspēju un par ko ļoti priecājos:

  • Pārsteidzu mammu un pavadīju laiku kopā ar savām ģimenes sievietēm. Vienkārši papļāpājām. Tas diemžēl notiek tik reti, ka gribas to pierakstīt blogā. Samīļojos ar mammu un viena otrai pateicām, ka viss būs labi. Dažreiz to vajag dzirdēt caur samīļošanos, daudz efektīvāks rezultāts.
  • Satiku Ilzi: viņa ir tik forša, ka man negribas neko piebilst. Viņa gan paspēja man netieši “iedot iekšā”, jo auskaru tapšanas procesā uzbūrās mans psiholoģiskais portrets: kontrolfrīks/ čamma. Veidojot auskarus stiepli nolauzu pirmajā piegājienā un manas skaistules “pabeidzās” pašas pēdējās, kad nākamās darbnīcas meitenes jau sēdēja un veltīja baltu, saltu, kurzemniecisku skatienu manā virzienā. Joks paliek joks, bet aizdomāties lika vienalga. Čamma vēl ir ļoti labi, jo parasti skrienu visiem pa priekšu un nokaisu ceļu ar rožu lapiņām, lai citiem priecīgāk, bet tas “kontrolfrīks” nav īsti mans draugs. Patiesībā nebijuviņu piefiksējusi līdz šim. Bet nu jau vairākas reizes pieķeru sevi pie šīs domas, ka man ir tāds niķīgs līdzgaitnieks. Well, vēl viens darbiņš priekšā…
  • Tiku pie materiāla vienam uzdevumam, kuru man iedeva terapeite. Par šo pagaidām nestāstīšu, bet noteikti uzrakstīšu, jo ticu, ka neesmu vienīgā, kurai vajadzētu šo pamēģināt. Vai vismaz par to padomāt.
  • Veltīju laiku sev: ļoti izbaudīju braucienu ar autobusu. Turpceļā klausījos mūziku un gulēju. Pierakstīju vienu dzejolīti, kuru jau Svētdien, iespējams, manījāt patipati.me IG kontā (P.S. Ja kāds interesējas, lūdzu, nesakiet vēl pagaidām, ka šis IG konts ir mans un ka dzeju rakstu es. Es vēl neesmu tam īsti gatava. Oficiālā informācija – tā ir sieviešu apvienība, kurām ir sakrājies sakāmais un tas izpaužas dzejā/ zīmējumos un tālāk skatīsimies kādā vēl formātā). Atpakaļ ceļā manī atvērās radošais gars, kuru arī manījāt Watsapp grupiņā. Un gribu mazliet ar šo padalīties. Bet tā kā šī doma izvērtās par apjomīgu rakstu, tad sadalīšu divās daļās šo ierakstu.

Līdz ar to šo daļu finalizēšu ar novēlējumu atrast savu vietu un laiku – vai tās būtu 10 minūtes vai 12 stundas. Vai tā ir vannas istaba vai Daugavpils. Sev un ar sevi un nemaz nedomā kaut ko pārmest sev vai justies vainīga, ka neizmanto laiku “lietderīgi”. Pagājušajā nedēļā saņēmu šādus vārdus no kāda cilvēka – …tas ir vērtīgākais, ko cilvēks sev var dzīvē uzdāvināt – darbs (t.sk. laiks) ar sevi!  Ir tikai jāatrod sava formula, kuru varam iestarpināt savos ikdienas grafikos. 

Pagājušajā nedēļā biju uz Gongu meditāciju un nekādi nevarēju nomierināt savas domas, biju uz Jogu un arī tur cīnījos pati ar sevi (piedodams, jo pirms gada gulēju gultā un nekustējos. Tagad eju uz jogu un pavisam tizli, bet tieku līdzi citiem un nepaģībstu līdz nodarbības beigām – lepojos ar sevi). Mēģinu no rīta pamostoties 5 minūtes pasēdēt uz gultas malas un ne par ko nedomāt – elpot. Arī tas man sagādā grūtības, jo domas skrien uz rinķi vien. Un te – iekāpju autbusā, ielieku austiņas un mans mieriņš var sākties. Ceļš vienatnē un mūzika. Lūk, mans trumpis, kad netiec galā ar saviem domu krāvumiem. Skaidrs, ka reizi dienā nevaru iekāpt autobusā un doties uz Liepāju, bet līdz centram ir 10 minūtes – iemācīšos izmantot savā labā tās. Un varbūt attapšos Zolitūdē, kas to lai zina…Bet ir jāmēģina un jāmeklē. 

Un par rakstīšanas atklāsmēm tad turpināšu rīt 😉

Laiks būt , laiks padomāt.

Cik laika Tev dots –

pārdomām?

Cik dosi man?

Cik tērēsi sev?

Kur liksi lieko?

Vai tāds maz eksistē vēl?

Tas aizplūst kaut kur

un paliek tik, cik ir.

Cik spējam ieelpot?

Cik mākam izelpot?

Cik dodam viens otram,

neko pretī neprasot?

Dāvana, dārgums, izraktenis.

Bez cenas, kā nepulēts dārgakmenis.

Nerimstošā mīlestībā,

Sondra