Šovakar esmu traki priecīga. Tik priecīga, ka nevaru atrast sev miera nekur un izlēmu mēģināt to trīsuļojošo prieku ielikt vārdos. Ar mani pēdējā laikā notiek tik foršas lietas, ka es brīžiem nespēju aptvert. Satieku tik foršu cilvēkus un jūtu to mazliet maģisko sajūtu, ko gudri cilvēki dēvē par enerģijas apmaiņu. Tas ir tik dīvaini, bet tik ļoti skaisti, ka man brīžiem paliek mazliet bail. Domāju, kāpēc man tas viss tiek dots? Lai vēl papriecājos par dzīvi, kāmēr esmu šeit? Tad dziļi, dziļi ieelpoju ziedošo Ievu smaržu dārzā un iedomājos, bet varbūt es pati vienkārši savādāk uztveru pasauli. Varbūt, tikai iespējams, ka ar mani viss jau notika arī agrāk, tikai es nepratu saredzēt, nepratu paņemt to labo enerģiju. Es gan vienmēr esmu bijusi dāsna devēja, par to šaubu nav. Nekad nebiju iedomājusies, ka paņemot arī atpakaļ, uzlādējot arī sevi, ir tik sasodīti laba sajūta. Nesen izlasīju mazu citātu, ka enerģija nepazūd, tā visu laiku transformējas. Lūk, iespējams es nepratu tranformēt to enerģiju, ko saņēmu, tā, lai man pašai ir prieks par to. Tā nu es te Ievās sēžu un prātoju traki vēsā vakarā. Šorīt bira krusa, kā mazas baltas končiņas…(tas tā, lai rodas izcila sajūta par to, cik auksti 🙂 )

Uz visu traki foršo notikumu viļņa sazvanījos ar mammu un aizelsusies stāstīju viņai kā man iet. Gribēju izstāstīt katru vārdiņu un aizelsusies steidzos, lai tikai viņa sadzirdētu un lai viņai būtu prieks par mani. Sapratu, ka mamma mani dzird, viņa teica, ka esmu malacītis. Nonācām arī pie mazliet sāpīgākām atmiņām, jo pabrīdināju, ka būs pāris teikumi mūsu abu attiecību sakarā manā intervijā žurnālā Una (meklējiet veikalos visā Latvijā jau Jūnijā :)) ). Taču sapratu, cik daudz vieglāk jau mums abām ir par to runāt. Cik daudz vieglāk ir pateikt: “Mīļā, lūdzu, piedod. Es tiešām ļoti nožēloju savas muļķības,” un cik daudz patiesāk varu atbildēt: “Mammm, viss ir kārtībā. Esmu Tev piedevusi, man tikai jāpiedod pašai sev par to, ko esmu 30 gadus sev darījusi. Un Tu arī labāk piedod pati sev…Tev tomēr mazliet vairāk to gadu”. Abas pasmejamies un nu jau gandrīz, gandrīz dabiski pasprūk “Es Tevi ļoti mīlu. Viss ir labi”.

Cik ļoti savādi, kā tas viss kārtojas tad, ja abas puses no sirds vēlas labot situāciju. Tik ļoti grūti tas ir nācis, bet tik daudz prieka ir šajos mazajos brīžos. 

Lai nebūtu viss tik saldi un Jums neliktos, ka Sondra galīgi sajukusi prātā, tad gribu padalīties ar kaut ko, ko šodien arī atcerējos, kad ienācu iekšā pēc Ievu smaržošanas brītiņa dārzā. Iegāju vannas istabā un man pilnīgi kā bilde acu priekšā parādījās kāda nakts, kad sēdēju uz vannas malas un raudāju. Man bija tik ļoti smagi, ka nevarēju aizmigt, asaras tecēja ausīs un kaklā, es nevarēju paelpot un sapratu, ka man ir jāceļas un jāiet ārā no guļamistabas, lai nepamodinātu čučētājus. Es aizgāju uz vannas istabu un histēriski raudāju. Es īsti neatceros, vai lūdzu Dievu, bet lūdzos, es lūdzu, lai tas viss beidzas. Man tik ļoti viss bija apnicis – zāles, ārsti, blaknes, smēres, drēbju kārtas, apdegumi…Man gribējās vienkārši būt. Gribējās būt vieglai kā pūciņai, ieelpot gaisu, apsēsties pludmalē smiltīs ierušināt pirkstu galus un aizvērt acis…saplūst ar saules silto gaismu, veldzējošo jūru un reibinošo vasaras gaisu, kad visi ķer ik minūtīti prieciņam un baudai. Man gribējās dzīvot. Man joprojām neizsakāmi gribas dzīvot. Es atceros to bezpalīdzības un panikas sajūtu, joprojām spēju sagaršot tās asaras kaklā. Man šķita, ka nekad, NEKAD netikšu ārā no šīs bedres. Visu mūžu dzīvošu kā nolādēts 2. grupas invalīds un melanomas slimnieks 4. stadijā. Visu atlikušo mūžu man pakaļ vilksies zāļu kastīšu kaudze un nāves smaka. Visu atlikušo mūžu es jutīšu cilpu ap kaklu, lai kur es ietu un ko darītu. Kā tāds suns, ne cilvēks…Tāda bija tā sajūta. Ārprātīgi smaga. Tāpēc nedomājiet, ka man vienmēr viss ir forši un es labrāt ik pa laikam padalos arī ar šo pusi. Tikai tā nav tik patīkama, bet nekad nenoliedzu, ka ir sliktās dienas…nekad. Nav arī tā, ka es meloju vai izliekos, kad esmu priecīga. Šobrīd patiešām esmu priecīga un vēl jo vairāk priecājos, ka spēju to apzināties un baudīt. Ļoti labi apzinos, kam esmu gājusi cauri un nenovēlu to nevienam. Gluži vienkārši neesmu gatava pieņemt to paniku un bezpalīdzību. To nāves smaku savā tuvumā nevēlos. Man gribas prieku un vieglumu un to man pārmest nevar neviens. Viss ko es daru, es daru tāpēc, ka man patīk un ne tāpēc, lai patiktu kādam. Protams, daļa no manis sacītā top, lai palīdzētu citiem – šajā sakarā pavisam drīz aicināšu piesekot jaunai biedrībai un kustībai: Melanomas pacientu atbalsta biedrība “Soli priekšā melanomai”. Esmu apņēmusies būt šīs sasodītās kaites vēstnese Latvijā un vismaz censties palīdzēt citiem. Pavisam drīz jau dzirdēsiet daudz vairāk un es ticu, ka būsiet man blakus tāpat kā līdz šim. 

Noslēdzot šo prieka un skumju piepildīto vēstījumu, padalos, ka mani nu jau tradicionālie Datortomogrāfijas rezultāti ir labi un arī asins analīzes paliek arvien labākas. Reāli lepojos ar sevi. Vēl tikai mazliet vairāk varētu pavingrot un vēl šo to, tad jau būtu pavisam labi. Es tiešām tik labi savā ķermenī, kā šobrīd, neesmu jutusies nekad. Man patiesi žēl, ka viņam bija jāiziet cauri ellei gandrīz trīs gadu garumā, bet mans ķermenis patiešām cenšas un izskatās lieliski un par to es viņu cienu un saku tam paldies katru mīļu dienu.

Daudz emociju manī virpuļo un piedodiet, ja nedaudz haotiski. Gribu Jums novēlēt mazāk skatīties, bet vairāk sajust. Mazāk analizēt, bet vairāk paļauties uz intuīciju un sajūtām, jo sievietēm ir tik brīnišķīga intuīcija, ka dažreiz bail paliek.

Mazliet prieka un mazliet viegluma, kā arī zemenes un glāze burbuļojoša dzēriena nevienam nekad nav nācis par sliktu! Svinam, Mīļās manas!

Joprojām pavasarīgā, mutuļojošā mīlestībā,

Sondra